Uzskatu, ka liela daļa 12.Saeimas vēlētāju izšķīrās par kompromisu gan ar valstī pastāvošo sistēmu, gan ar savu sirdsapziņu. Arī es devos balsot tikai tādēļ, lai izvēlētos “mazāko ļaunumu”, un balsoju pret savu sirdsapziņu. Vēlēšanu rezultāts radīja nelielas svārstības politiskajā sistēmā, bet ne būtiskas. Kā jau daudzi ir secinājuši, viss paliks pa vecam, sistēma turpinās darboties ierastajā ritmā ar nelielām izmaiņām.
Partiju programmās solījumu jūklī, kā jau ierasts, bija vēlētājiem tīkamas fragmentāras izmaiņas vai uzlabojumi, kas valstī neradītu pamatu būtiskām pārmaiņām, ko vēlas iedzīvotāji. Tomēr fundamentāls piedāvājums tādām pārmaiņām bija. Tikai neviens to neredzēja, nesaprata, ticamāk, ka negribēja redzēt, saprast un par to runāt, jo tad taču pašos pamatos būtu jāpārveido esošā sistēma. Tāds piedāvājums bija un ir Ingunai Sudrabai un viņas partijai “No sirds Latvijai”, kuras būtība iekļauta sauklī “Laiks pārmaiņām!”. Tiesa, tas kopumā netika prasmīgi, skaidri un koncentrēti pasniegts vēlētājam, bet izklāstīts vienā no avīzēm. Piedāvājuma kodola saturā ir jauna ideoloģija ar vērtību kopumu pamatā, izmaiņas politiskajā sistēmā, valsts pārvaldes pārbūve, sociāli atbildīga ekonomika. Manuprāt, šie ir fundamentāli pamatjautājumi sekmīgai turpmākajai valsts attīstībai. Diemžēl neredzu I.Sudrabas komandu, kas spētu to realizēt ne parlamentā, ne ārpus tā. Pagaidām neizskatās, ka “No sirds Latvijai” būtu sabiedrotie Saeimā. Un taču ir tik latviski – domāt par partijas un savām, nevis tautas un valsts interesēm. Tāpēc, kā saka Viktors Avotiņš, turpināsim “lēkt pa vecam”.
Lai kādi arī būtu iemesli, vēlētāji ir devuši mandātu valdošajai koalīcijai turpmākajai darbībai. Ir ideāli apstākļi ātrai valdības izveidei. Taču man ir aizdomas, ka tās tapšanas ceļš būs ērkšķains un ilgs. Vietā dzirdētais teiciens, ka “plēsīsies kā zirnekļi stikla burkā”, jo tagad spēku samērs ir līdzvērtīgs. Turklāt šoreiz ir iespējami vairāki varianti valdības sastāvam. Intrigu saglabā premjera kandidāts. Kurš būtu labākais no piedāvātajiem? Ja man būtu jāizvēlas, es teiktu, ka neviens. Līdz kandidātu debatēm mans favorīts bija Roberts Zīle, bet, klausoties viņā, sapratu, ka tas vairs nav “vecais” Zīle. Viņš ir kļuvis pārāk “briselisks”. Mani pārsteidz lielais plusu skaits Laimdotai Straujumai. Viņa ir laba ierēdne, bet viņai nepiemīt premjeram nepieciešamās īpašības. Turklāt “Vienotībai” viņa taču bija “izkārtnes premjere”. Šaubos, vai viņa saglabās savu statusu jaunajā valdībā. Baumas par Andri Piebalgu arī neiepriecina. Viņa vadībā Latvija pildītu Briseles norādes, tāpat kā Valda Dombrovska laikā. Latvijai vajadzīgs erudīts, nacionāls, stratēģiski domājošs, labām praktiskām un organizatoriskām spējām, stingru mugurkaulu apveltīts profesionālis. Esmu pārliecināta, ka Latvijā tādi cilvēki ir, tikai viņi nav politiskās dzīves apritē.
Jau daudzus gadus sabiedrībā runā, ka Latvijai nav sava stratēģiskā mērķa, uz ko tiekties. Mūsu valdības apzināti vai neapzināti aplam lietojušas terminus un jēdzienus, par mērķiem pasludinot līdzekļus, kuru pareizs lietojums jāizšķir jau ģimnāzistam. Piemēram, iestāšanās NATO – nav mērķis, bet gan līdzeklis Latvijas valsts drošībai; iestāšanās eirozonā – nav mērķis, bet līdzeklis ekonomikas attīstībai vai bremzēšanai.
Pēdējā studijas raidījumā Jānis Domburs vaicāja valdošās koalīcijas pārstāvjiem, vai viņiem ir sapnis (stratēģiskais mērķis), uz ko vajadzētu virzīties Latvijai. Sekoja apmulsums un izbrīns, jo viņiem taču esot tik daudz iesāktu darbu, kas paveicami nākamajos četros gados. Un tā ir mums labi zināma patiesība – četrus gadus jebkādiem līdzekļiem noturēties pie varas.
Manuprāt, Latvijas sapnim (stratēģiskajam mērķim) tuvākajiem 20 gadiem jābūt: gudra, stipra, vienota, pašapzinīga nācija plaukstošā Latvijā. Valsts ideoloģijas, pārvaldības, ekonomikas, tautsaimniecības nozaru un jomu sistēmiska, kompleksa, gudra, nesavtīga, prasmīga vadība, Eiropas un pasaules iespēju izmantošana ļaus virzīties uz sapņa sasniegšanu. Taču mums visa darbība notiek fragmentāri, haotiski, bezatbildīgi, kā rezultātā mūsu tauta arvien sarūk.
Mēs esam maza valsts un maza tauta, bet mums jābūt lieliem garā un stājā. Tad mēs cienīsim paši sevi un citi cienīs mūs.
