Margarita Češļa pedagoga profesijai atdevusi vairāk nekā pusgadsimtu
„Labdien, skolotāj!” Šie vārdi Gulbenes vidusskolas un arī ģimnāzijas matemātikas skolotājai Margaritai Češļai, kura
1.jūlijā svinēja savu 77. dzimšanas dienu, sirdī vienmēr raisa klusu prieku. Skolotājai vienmēr ir paticis sarunāties ar cilvēkiem. Ir pagājuši pieci gadi, kopš skolotāja izbauda pelnīto atpūtu un labprāt atceras skolotājas darbam atdoto 51 mūža gadu. Viņai nav lielāka prieka, ja ciemos atnāk viņas kādreizējie audzēkņi.
Katram cilvēkam ir sava interešu, uzskatu, pārliecības un prieku sagādājoša pasaule. M.Češļai tā ir bijusi matemātikas pasaule. Durvis uz skaitļu, teorēmu un formulu pasauli skolotāja palīdzējusi atvērt arī ļoti daudziem skolēniem, izrādot sapratni, ka visi cilvēki nekad nevar būt vienādi labi matemātiķi. Būdama tieša un atklāta, M.Češļa ne mazums reižu atļāvusies norādīt, ka viņš vai viņa nekad nebūs matemātiķis, jo matemātika nav iedomājama bez loģiskās domāšanas. Skolotāja nekad nav noliegusi, ka viņas attieksme pret tiem skolēniem, kuriem labāk padevusies matemātika, bijusi pozitīvāka. Pēc gadiem, pārcilājot ar notikumiem skolā saistītās fotogrāfijas, no kurām pretim raugās skolēni, starp kuriem ir topošie ārsti, skolotāji, mūziķi, politiķi, inženieri, sportisti un vēl citu profesiju pārstāvji, skolotājas pārliecība ir nemainīga, ka labi matemātiķi bijuši kā zēni, tā meitenes. Ar prieku skolotāja televīzijas pārraidēs uzlūko savus audzēkņus, īpaši, ja viņiem tiek veltīti labi vārdi. Piemēram, par Ingunu Sudrabu viņa bilst, ka Inguna bijusi īpašs gadījums, kādu neesot bijis daudz. „Inguna jau skolas laikā bija apveltīta ar labu loģisko domāšanu un bija ļoti laba matemātiķe. Viņai es nekur nevarēju, kā saka, piesieties. Es joprojām vēl atceros viņas eksāmena darbu matemātikā. Tas būtu rādāms visiem cilvēkiem, lai viņi redzētu, kādam ir jābūt rūpīgi un matemātiski perfekti paveiktam darbam. Sekoju arī viņas kā politiķes gaitām,” saka skolotāja.
Normunds Liepiņš, kurš tagad dzīvo un strādā Rēzeknē, ir starp tiem, pret kuriem skolotāja bijusi tieša, sakot, ka Normunds nekad nebūs labs matemātiķis, bet labs mūziķis gan. „Pie skolotājas Margaritas Češļas matemātiku mācījos tikai vienu gadu. Viņa man bija arī klases audzinātāja. No matemātikas stundām tolaik baidījos tikai tādēļ, ka biju šajā mācību priekšmetā nezinošs. Ar pašreizējo apziņu saprotu, ka viņa ir skolotāja ar lielo burtu. Kaut tādu skolotāju būtu vairāk, jo tikai tā, kā strādāja viņa, ir iespējams kaut ko iemācīt un panākt gan zināšanās, gan disciplīnā. Skolotāja saprata, ka mana profesija arī nākotnē nesaistīsies ar matemātiku, tāpēc atestātā viņa manas zināšanas matemātikā novērtēja ar žēlastības trijnieku. Viņa vienmēr vēlējās, lai skolēns arī pats kaut ko apgūst, ne tikai ļaujas visu zināšanu ielikšanai mutē,” atceras Normunds.
Skolotāja tā arī līdz šim brīdim nav radusi izskaidrojumu skolēnu bailēm no matemātikas stundām, tikai dažreiz iedomājusi, ka tajā droši vien bijis vainojams viņas tiešums, noteiktība, precizitāte un konkrētums. Apčubināšana viņai nekad nav bijusi raksturīga. Iespējams, tāpēc bargās matemātikas skolotājas apzīmējums viņai visur sekojis gluži kā ēna. Būdama arī klases audzinātāja, viņa bieži sastapusies ar audzināmās klases skolēnu pretestību viņas norādēm, tomēr uz kompromisu izgājusi ārkārtīgi reti. Arī zelta vidusceļa meklējumi netikuši pieļauti. Ja skolotāja spējusi piedot nerātnības, tad nekādā gadījumā bezkaunību, kā arī klaju nekrietnību, kad solīts viens, bet rīcība bijusi pavisam cita.
Dace Jansone, kura ir ne tikai skolotājas ģimenes ārste, bet bijusi arī viņas skolniece, atzīst, ka M.Češļa joprojām ir viņas mīļākā skolotāja. Katru gadu Skolotāju dienā Dace piezvana un apsveic skolotāju. „Viņa ir brīnišķīga skolotāja. Stingra, prasīga, objektīva. Manā ārstes darbā matemātika nav privilēģija, bet es mācījos Gulbenes vidusskolas matemātikas novirziena pirmajā klasē. Toreiz sanācām kopā vienā klasē tie lauku un pilsētas bērni, kuriem padevās matemātika. Matemātikas stundās starp skolotāju un audzēkņiem bieži vien raisījās konstruktīvas debates. Piemēram, Aivars Bogdanovs pēc tam, kad skolotāja bija izklāstījusi kādu teorēmu, mēdza pacelt roku, lai teiktu, ka viņam ir cits teorēmas izklāsts. Aivars pierādīja, ka ir soli priekšā klasiskajai matemātikai. Skolotāja vienmēr bija atvērta visām novitātēm. Būdama mūsu klases audzinātāja, viņa ļoti daudz sevi veltīja mums. Skolotājai mēs katrs bijām personība, Viņa vienmēr apvaicājās, ko mēs domājam par konkrētu jautājumu vai situāciju, kā jūtamies, kāpēc izveidojusies konkrētā situācija. Lai gan skolotājas skatiens vienmēr bija stingrs un ārēji arī bargs, tomēr viņa vienmēr bija ļoti taisnīga. Man viņa vienmēr ir palikusi prātā ar personīgo viedokli, dziļo analīzi un rīcību. Viņa vienmēr centās izprast arī kāda skolēna ne tik labu rīcību, nepieejot tai tikai formāli. Viņa mēdza mums sarūpēt arī kādu pārsteigumu, piemēram, pirmajā skolas dienā tas bija neliels piezīmju blociņš ar ierakstu. Tolaik nebija ierasts, ka skolotājs bērniem kaut ko dāvina,” atceras D.Jansone.
39.izlaiduma audzēkne Iveta Voika, kura Gulbenes vidusskolu absolvējusi 1985.gadā un šobrīd strādā Ārlietu ministrijā, neslēpj, ka, kļūstot par M.Češļas audzināmo klasi, visi bijuši nobijušies, jo nemācījušies matemātikas novirziena klasē. „Bailes mēs ātri pārvarējām, jo mūsu klasē viss bija interesantāk un neparastāk. Piemēram, kolhozā kartupeļu talkās nopelnīto naudu nevis sadalījām katram, bet sakrājām un visa klase tajā laikā ar lidmašīnu aizlidojām ekskursijā uz Taškentu. Tas joprojām ir neaizmirstams piedzīvojumus! Kolhozā bija pierasts, ka katrs sēž uz sava spaiņa un ēd līdzpaņemto sviestmaizi, bet skolotāja izdomāja, ka tā tas nenotiks. Lielā katlā tika vārīta zupa. Skolotāja mēdza skolēnus pa vienam uzaicināt ciemos pie sevis uz mājām. Šos apciemojumus varētu salīdzināt ar televīzijas raidījumu „Viens pret vienu”. Tas mums visiem bija liels pārsteigums un piedzīvojums, bet skolotāju interesēja, kāda personība mēs katrs būsim. Mēs mēdzām sačukstēties, prasot, vai tu jau biji? Atceros, kad pienāca mana kārta, skolotāja ieaicināja virtuvē un speciāli mums abām cepa plānās pankūkas. Es uz viņu raudzījos ar lielu izbrīnu. Šī skolotājas rīcība neradīja attālumu starp sevi un skolēniem. Skolotāja klasē visus vienmēr pārsēdināja, lai vienā solā sēdētu zēns un meitene. Protams, visām meitenēm zēnu nepietika. Skolotāja it visam piegāja ļoti radoši, lai klases dzīve būtu interesanta, lai esam interesanti arī paši sev. Mēs viņu ārkārtīgi respektējām,” stāsta I.Voika.
Skolotājas mīļākais gadalaiks ir rudens. Tieši tad viņa ļaujas pašatklāsmei, ka ir apmierināta ar darba dzīvi. Pirms divpadsmit gadiem, saņemot augsto valdības apbalvojumu Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta Goda zīmi, M.Češļa laikrakstā „Dzirkstele” raksta: „Kādas nedēļas pirms tam un arī pēc tā dzīvoju ar domām par dzīvē darīto un domāto, paveikto un nepaveikto. Par cilvēkiem tad – skolā – un tagad – mūsdienu sabiedrībā. Patiesībā nepriecājos tik daudz par saņemto apbalvojumu, bet par domu virmojumu ap manu darbu. Ir patīkami, ka pēc krietni daudziem gadiem cilvēki, kuru bērnus esmu mācījusi, izsaka savu pozitīvo vērtējumu. Jā, ir daudz slavenāki, ienesīgāki, prestižāki un nezin kā vēl pārāki darbi, bet varbūt tikai skolotājam astoņpadsmit gadus vecs cilvēks raksta: „Man liekas, ka Jūs ļoti vēlaties iemācīt mūs kāpt. Kāpt augšup pa kalnu takām, pa vienkāršām koka kāpnēm, pa puķzirņiem. Bet pats galvenais – kāpjot un ejot līdzi ņemt zināšanas, mīlestību, pacietību, drosmi un atmiņas.” Tā raksta kāda M.Češļas audzēkne.
Abi Margaritas vecāki bijuši skolotāji, tāpēc ļoti bieži ņēmuši meitu līdzi uz skolu. Jau piecu gadu vecumā viņa sākusi mācīties 1.klasē. Tēvs bijis matemātikas skolotājs. Margarita atceras, ka gribējusi izskoloties par farmaceiti, bet apzinājusies, ka ķīmija tomēr nav viņas stiprā puse, tāpēc izlēmusi par labu matemātikai. Tiesa, skolas gados īpašs matemātiķes talants gan neesot atklājies. 16 gadu vecumā viņa aizbraukusi mācīties uz Rīgu. Skolotāja nenoliedz, ka matemātiķes sindroms viņu pavadījis visu mūžu, liekot emocionalitātei bieži vien atkāpties loģikas priekšā. Par skolai atdoto mūžu stāsta biezi fotoalbumi ar neskaitāmām fotogrāfijām. Katrā – apturēts mirklis. „Nu jau gan sen vairs matemātikas uzdevumus nerisinu. Kaut kā nevedas. Arī fotogrāfijās visus neizdodas atpazīt, jo ir pagājis tik daudz gadu. Uz Gulbenes vidusskolas salidojumu gan vajadzētu aiziet. Vai saņemšos, vēl īsti nezinu. Ikviena sastapšanās skolotājam ar skolēnu un kopā būšana ir vērtība,” saka M.Češļa.
FAKTI
◆ Dzimusi 1937.gada 1.jūlijā Preiļos.
◆ Mācījusies Madonas vidusskolā, Rīgas Pedagoģiskā institūta Matemātikas fakultātē.
◆ Darba gaitas uzsākusi 1958.gadā Lizuma vidusskolā, tās turpinātas Balvu rajona Rugāju astoņgadīgajā skolā, Gulbenes astoņgadīgajā skolā, Gulbenes vidusskolā un Gulbenes ģimnāzijā.
◆ Bijusi iniciatore matemātikas novirziena klases veidošanai. 1978.gadā notika pirmais šāda tipa klases izlaidums.
◆ Apbalvojumi: 2002.gada maijā piešķirta Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta Goda zīme;
2010.gadā Gulbenes ģimnāzijas „Gada ballē” nominācijā „Skolas lepnums 2010” skolotāja M.Češļa saņēma Pateicības rakstu par mūža ieguldījumu.
