Nostāvējies gluži kā tāds labs vīns – ar šodienas acīm novērtēju to dzīves bagāžu, kas iegūta skolas laikā. Duļķes nogulsnējušās, un ar katru nodzīvotu gadu arvien labāk izproti patieso guvumu. Tādas pārdomas manī rosās, pošoties uz Gulbenes vidusskolas jubileju. Viena no skolotājiem, kura noteikti ir atstājusi pēdas daudzu savu skolēnu dzīvē, ir matemātikas skolotāja un nebaidos arī teikt skaļus vārdus – leģenda Margarita Češļa, par kuru stāstām arī šodienas laikraksta numurā. Lai arī man pēc matemātikas klases absolvēšanas nav bijis vajadzības daudz izmantot dzīvē matemātikas zināšanas, vienu lietu M.Češļa tieši matemātikas stundās man ir iemācījusi – neatlaidīgi rūdīt savu gribu, neatkāpties, lai cik būtu grūti un neiespējami kaut ko izdarīt. Tāpat man patīk atcerēties Ligitas Zitānes latviešu valodas stundas – tā bija ļoti radoša gaisotne, kas rosināja atvērt acis un plašāk domāt caur mūsu literatūras dižgaru prizmu arī rūdītajos padomju gados. Tāpat man jāpiemin skolas direktors Jānis Taube, kura nav vairs šai saulē. Manās atmiņās viņš vienmēr būs tāds stiprais balsts – cilvēcīgs un saprotošs. Mūsu skolas laikā kļūdas pārsvarā skaitījās kas nepiedienīgs un nepareizs, bet viņš spēja saprast, ka esam tikai vēl muļķa bērni, kuriem ir jākļūdās. Un visbeidzot mans un daudzu citu audzinātājs. Parasti, kad kaut kur satiekamies ar skolasbiedriem, novadniekiem, sarunas ievirzās par skolu, par audzinātājiem. – Ā, Šabaļins! Tur vairs komentāru nav, tas jau savējais.
