Kā jau pie svētdienas, abi ar Jēci nolemjam apciemot radus Lizumā. Šajā laikmetā attālums no Līgo līdz Lizumam ir tāds pavisam niecīgs.
Jēcis smej: “Nedabūsi izpīpēt pīpi, kad jau būsim Lizumā.”
Piebraucam pie posma Līgo-Jaungulbene, kurš vēl kopš padomju laikiem nav ne asfaltēts, ne arī pienācīgi labots. Tas atstāts, lai bendētu nervus šoferiem. Daži gan mēģina šo posmu pārlidot ar ātrumu virs simts kilometriem stundā. Kaut kā pārklumburojam, žēl lauzt “žigulīti”, tāpēc kustamies ar otro ātrumu. Ak tu nelabais, ceļu pie Tirzas izrakušas meža cūkas.
Jēcis saka: “Diez kad te ir braucis greiders?”
“A, kāpēc tam jābrauc, vēlēšanas taču jau garām. Grants dārga. Karjeri privatizēti, onkulis sēž uz grants kalna un tirgo to labumu. Ir 50 “euriki”, tūlīt kravu piebērs. Ka tik kāds neprivatizē debesis virs viņa īpašumiem, ja tādu likumu pieņems un pirmajā lasījumā apstiprinās 100 gudrās galvas!”
Braucam starp Tirzu un Lizumu, tā pati aina, jo novads taču viens. Nu mēs prātojam, kā ir ar to cilvēku cieņu, kuri dzīvo šo “izcilo” ceļu tuvumā un kuri lādas katru rītu un vakaru, tos izbraucot.
