(Turpinās no 7.oktobra laikraksta)
8.
Viņa apstājas kā iemieta zemē un, kā nepārprotami redzams, pat nedomā kaut soli pakustēt uz priekšu vai atpakaļ. Izskatās, ka viņa vispār nedomā – tikai plivina savas divus centimetrus garās skropstas, muļķīgi smaida un blenž uz mūsu mašīnas lukturiem, kas tobrīd uzradušies tieši priekšā. Tādā brīdī no sirds gribas izlamāties, bet, redzot sievietes lielās, valgās acis, prātā nenāk nekas labāks par aitu vai teli.
Jāpiebilst: ja pie stūres būtu vīrietis, viņš tūlīt lēktu laukā no mašīnas un glābtu daiļo būtni, kas laikam jau sevi iedomājas esam ne no šīs zemes un matērijas. Smalku miesas būvi, gracioza un vijīga, vējā caurspīdīgi plandoša un aicinoši kārdinoša – tā viņu noteikti redz daudzi. „Īsta Afrodīte!” domās dzirdu kādu sakām un iztēlē redzu, kā viņš iztaisno muguru, ievelk vēderu un izrieš plecus, pirms doties pretim savu cerību kraham.
Bet pie stūres sēž mana meita, un uz viņu neiedarbojas nedz svešās sievietes koši krāsotās lūpas, nedz valgo acu skatiens, nedz citi daiļumi.
Viņai šī situācija ir radījusi nepatīkamu pārdzīvojumu, stresu, tāpēc jūtos gandrīz vai pārsteigta, kad dzirdu meitu tik vien kā izsaucamies:
„Kurica! (kr.- vista) Kur lien! Zem riteņiem gribi?”
Esmu pārliecināta, ka zem riteņiem sieviete noteikti negrib, lai gan vieta, kur viņa pašlaik ir apstājusies, ir tieši uz mašīnas braucamā ceļa. Vēl vairāk – tieši krustpunktā starp izbrauktuvi no autostāvvietas un ielu.
Gaidu, kad viņa beidzot pakustēsies un izlems, kurā ielas pusē vēlas nonākt, taču sieviete stāv. Nu redzu, kā tas notiek, kad kājas ieaug zemē – tad arī domāšana ieaug zemē… Vai varbūt tas tiek darīts speciāli?
Meita izliecas pa mašīnas logu un divās valodās aizkaitināti jautā:
„Nu, atcerējies, uz kurieni gāji?”
Redzu, ka sieviete vismaz kaut ko ir atcerējusies – to, ka viņa saprot krievu valodu. Zem garajiem skropstu vēdekļiem pavīd neizteiksmīgs, valgs skatiens, un es gaidu asaras. Bet sieviete, joprojām muļķīgi smaidot, lielām acīm pēta mašīnas priekšējo stiklu.
„Tevi pārvest pāri ielai?” meita bažīgi taujā caur atvērto logu. Laikam abas vienlaikus nodomājam – varbūt cilvēkam patiešām kāda nopietna problēma?
Tad pēkšņi sieviete pārvar sastingumu, pasper piecus soļus uz priekšu un atviegloti atspiežas pret baltu kabrioletu ielas malā. Fu! Izskatās, ka ar viņu viss kārtībā. Varam turpināt ceļu.
Tikai tad ievērojam, ka no stāvvietas izbraukt joprojām nav iespējams – baltās automašīnas pakaļgals atrodas tieši pie vārtiem, kas izved uz samērā šauru un mašīnām pieblīvētu ielu. Ir skaidri redzams – kabrioleta vadītājs nav ievērojis satiksmes noteikumus. Tikpat labi ir redzams – kamēr tas neizkustēsies no vietas, arī mūsu astoņvietīgais minivens nekur neaizbrauks.
„Tā ir jūsu mašīna?” meita jautā sievietei, kas joprojām atspiedusies pret kabrioleta sānu.
Atkal noplīv divus centimetrus garās skropstas, atkal pavīd valgs, aizplīvurots skatiens un – viss. Ne skaņas, ne grimases. Tā vietā sieviete sāk rušināties savā rokassomiņā.
„Viņa ir kurla vai dumja?” retoriski jautāju.
„Tu mani dzirdi?” meita uzreiz steidzas noskaidrot. Sieviete paceļ skatienu, samirkšķina savus vēdekļus, taču joprojām neatbild, tikai smaida, zibinot baltu zobu rindu.
„Tā ir tava mašīna?” meita uzsauc skaļāk.
„Jā, un kas tad ir?” sieviete pie kabrioleta izslienas taisni un vīzdegunīgi jautā.
„Varbūt tu vari to novietot citur, lai es varu izbraukt?”
Atbildē sieviete mazliet parauj plecus uz augšu un nevarīgi noplivina rokas gar sāniem.
Kad viņa tā izdara ceturto un piekto reizi, tā atbildot uz jautājumiem: „Tev ir tās mašīnas atslēga?”, „Tu redzi, ka tā novietota nepareizi?”, „Tu vispār zini, kas ir ceļu satiksmes noteikumi?”, „Tu nevari to novietot citur?”, arī man gribas teikt: „Kurica!” Atceros laukos redzējusi vistas, kas karstā laikā tā atdzesē sakarsušo ķermeni un sīko smadzeņu daivas.
Pa to laiku šis mēmais dialogs ir piesaistījis skatītājus, un stāvlaukuma priekšā pulcējas bariņš vīriešu – viesnīcas un stāvlaukuma sargi, kafejnīcas oficianti, citu automašīnu vadītāji, un visi, viens caur otru, komentē situāciju. Lielā trokšņa atmodināta, arī sieviete beidzot izdomā pateikt kādu teikumu skaidrā krievu valodā, kas visus samulsina vēl vairāk:
„Bet kur tad lai es to lieku?”
Viņas valgajā skatienā ir redzama tik milzīga bezpalīdzība, ka daži vīrieši ir gatavi kaut tūlīt balto kabrioletu un arīdzan daiļo autovadītāju nešus aiznest uz rokām, tomēr – nez kāpēc pie darīšanas neķeras. Laikam jau apjauš, ka vispirms tā kā tā būs jāpārvieto mašīna.
Meitas pacietība ir izsīkusi. Atvērusi mašīnas durvis, viņa solās pati to sasodīto kabrioletu pārvieto, lai tikai tiktu no šejienes prom!
Par laimi, starp skatītājiem gadās arī pāris svešinieces skaistuma neapžilbināti prāti, kas mēģina situāciju risināt saprātīgā ceļā un nāk talkā ar virkni norādījumu, kā mūsu minivenam izbraukt no šaurās stāvvietas.
Tas nav vienkārši, tomēr ar lielu pacietību un uzmanību, centimetru pa centimetram, ar satrauktu sirdi un sviedru lāsēm uz pieres tas galu galā izdodas.
Šīs sarežģītās operācijas laikā padomdevējos pieteikušies visi apkārt stāvētāji, kā arī pāris ar motocikliem atsteigušies satiksmes policisti, un nu uzmanības simts procenti pieder sudrabotajam minivenam. Tiesa, arī baltajam kabrioletam uz īsu laiciņu tiek kāda daļa, jo nevienam negribas saskrāpēt kādu no mašīnām, bet – garām paspraukties vajag.
Uzmanības trūkums valgo teļa skatienu ir nomainījis pret lauvenes rūcienu, un nu replikas birst cita pēc citas: „Pati esi vista!” („No tādas dzirdu!” meita atbildē noburkšķ zem deguna, jo visa uzmanība tiek veltīta mašīnas stūrei), „Ko liec tik lielu mašīnu šaurā stāvvietā!” („Kur ir vieta, tur lieku, te ir viesnīca un te stāv arī autobusi” arī tas nav domāts tiem, kuri ārpusē), „Tik daudz bērnus sataisījusi, ka normālā mašīnā salikt nevari?” („Tev skauž?” šoreiz izskan skaļāk), „Ja nemāki braukt, tad nav ko tik lielu mašīnu īrēt!” („Ja gribēšu, tanku noīrēšu!” nu izskan vēl skaļāk), „Ka tu ar to tanku pati nedabū!” („Viņa man draudēja?” meita jau smejot man jautā pār plecu, jo beidzot esam veiksmīgi nokļuvušas uz ielas).
Uhh – nopūšamies abas, bet „kurica” vēl kaut ko kladzina aiz muguras.
Līdzjutēju bars sastājis ap mūsu mašīnu un aplaudē meitas prasmei un veiksmei. Balto kabrioletu vairs neviens neievēro.
Piestājusi ielas malā pārdesmit metrus tālāk, meita aizsteidzas atpakaļ pie paziņām, kas palīdzēja izstūrēt mašīnu. Tikmēr pretējās kafejnīcas īpašnieks jau pielāgojies situācijai un visus klātesošos ieaicinājis pie sevis uz glāzi alus.
Sievieti pie kabrioleta, šķiet, visi ir aizmirsuši. Tāpēc viņa mierīgi atslēdz durvis, iesēžas mašīnā un, kā izskatās, ne pārāk apmierināta aizbrauc.
