Liepājas pusē pagājušajā svētdienā medību laikā ir noticis traģisks gadījums – tika nošauts mednieks. Medību drošība diemžēl tiek rakstīta ar asinīm. Tagad aktīvi notiek dzinējmedības, un medniekiem ieroču klāsts ir bagātīgs. Citi medī ar gludstobra ieročiem, citi – ar karabīnēm, taču medību drošība ir pirmajā vietā. Mednieku domas gan dalās – vieni noliedz karabīņu izmantošanu dzinējmedību laikā, citi atbalsta, vēl citiem nav viedokļa šajā jautājumā. Mans redzējums ir tāds, ka visā pasaulē tos izmanto un, ja ievēro visus drošības noteikumus, nekas ļauns nevarētu notikt. Ja gribas izmantot vītņ-stobra ieročus, medniekiem nevajadzētu būt slinkiem un sagatavot mastus, ko diemžēl ne vienmēr dara – līnijas ir aizaugušiem grāvjiem, aizaugušām kvartālstigām. Vajadzētu uzbūvēt arī podestus, lai varētu medīt no paaugstinājuma. Tas neprasa miljonus, taču tādējādi tiek ievēroti medību drošības noteikumi, rīkojoties ar ieročiem. Šajos gadījumos mednieks atrodas krietni augstāk un arī zvērs var pienākt tuvāk. Protams, atkal un atkal ir jāatkārto medību drošības noteikumi. Atkārtošana ir zināšanu māte. Medību vadītājiem no rīta nevajadzētu būt formāliem. Ja arī pirms nedēļas drošības jautājumi tika pārrunāti, nenāks par ļaunu tos atkārtot vēlreiz. Iespējams, kāds pirms šīs nedēļas arī nav bijis un nav dzirdējis vispār. Es uzskatu, ka par šo jautājumu ir jārunā, jārunā un vēlreiz jārunā! Arī pašiem medniekiem ir jānovērtē – ja nevar izšaut, kaut kas traucē – labāk nešaut! Protams, visgrūtākais medībās ir neizšaut, taču, ja neesi simtprocentīgi pārliecināts, ka dzīvniekam trāpīsi, ka aiz tā nav dzinēji vai mednieks uz mednieku līnijas, labāk lai tas dzīvnieks iet. Ja to visu ievērotu, šādu traģisku gadījumu nebūtu. Arī ogotājiem, sēņotājiem un tiem, kas vienkārši mīl staigāt pa mežu, jūtot, ka kaut kur ir mednieki un šauj, ir vismaz jākliedz un jādod ziņa, ka viņi tur ir. Es gan vēlreiz uzsveru, ka medniekiem ir tiešām jābūt par visiem 100 un vairāk procentiem pārliecinātiem, ka aiz zvēra nebūs neviena cita. Šur tur diemžēl mednieki arī nogrēko, neuzvelkot atstarojošās vestes vai cepures. Medību noteikumi nosaka, ka atstarojošais elements ir jāredz no jebkura skatpunkta, nepietiek ar to, ka, piemēram, uz cepures ir kāds neliels atstarojošs pleķītis. Un es uzskatu, ka tās ir muļķības, ka zvērs nenāks, ja ieraudzīs spilgtu apģērbu. Uz masta ir jāstāv, nevis jādanco, un tad nebūs jāuztraucas par to, ka zvēri nenāk. Te varētu vilkt paralēles arī ar gājējiem, kuriem diennakts tumšajā laikā ir jāvelk atstarojošās vestes. Šīs vestes un atstarojošie elementi nav izdomāti vienkārši ķeksīša pēc, bet gan domājot par drošību. Jāņem vērā arī tas, ka ir jāievēro medību vadītāja teiktais. Kur viņš liek stāvēt, tur arī ir jāstāv, nevis jādodas kaut kur citur. Viennozīmīgi arī medību vadītājiem un formējumu vadītājiem ir jābūt neiecietīgākiem pret šiem gadījumiem. Pēc medībām šādi gadījumi ir jāizanalizē un vainīgais ir jāsoda. Ja mēs paši skatīsimies uz to visu caur pirkstiem, tad nav arī brīnums, ka nelaime būs klāt. Vēl man gribas piebilst, ka mednieki diemžēl ļoti kūtri arī apmeklē šautuves, bet arī tas nav vajadzīgs tikai ķeksīša dēļ, bet gan paša mednieka šaušanas prasmju atsvaidzināšanas dēļ. Es uzskatu, ka šaušanā visu laiku ir jātrenējas.
Pierakstījusi Evita Brokāne
