Arhibīskaps Jānis Vanags atzīst, ja tornis kā simbols palīdzēs gulbeniešiem atrast ceļu pie Dieva, tad tas būs labs ieguldījums
“Dzirkstele” tiekas ar Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapu Jāni Vanagu laikā, kad viņš Gulbenē ir ieradies vizitācijā.
“Kad mācījos universitātes Ķīmijas fakultātē, mana kursabiedrene Regīna bija no Gulbenes. No viņas man palicis iespaids par gulbeniešiem kā par vitāliem, apņēmīgiem un stipriem cilvēkiem.
Daudz ko no tā atkal redzēju, ierodoties vizitācijā Gulbenes draudzē un iepazīstoties arī ar vietējiem uzņēmējiem, pedagogiem, pašvaldības darbiniekiem. Taču vispār man gribētos teikt, ka jūs esat izredzēti cilvēki. Jūs esat dārgi Dievam, un tādēļ jums ir dota baznīca, kurā varat atrast visu, lai dvēsele būtu laimīga,” gulbeniešiem saka arhibīskaps.
– Draudze iecerējusi atjaunot torni.
– Ak, jā, man par šo torni jautā katru reizi, kad šurp atbraucu. Nupat iesvētījām baznīcu Apē. Tur nekad nav bijusi baznīca. Tagad tā ir uzcelta. Neliela, bet laba, bez torņa. Ja būs vairāk naudas, varēs piebūvēt torni klāt. Tā jau pulcē cilvēkus. Man stāstīja, kā viņi ir sākuši celt. Gājuši pie prāvesta un teikuši – gribam celt baznīcu. Iecirkņa prāvests jautājis – cik jums ir naudas? Viņi teica – 130 latu. Viņš atbildējis – nu tad jūs noteikti uzcelsiet. Kādēļ to stāstu? Kādreiz ir tā, ka tāds paradoksālais dullums ir vajadzīgs lieliem darbiem. Dieva lietās bieži pašķiras nereāli, bet ticībā uzsākti veikumi. Par tādu var kļūt Gulbenes baznīcas tornis. Ticība ir spēja jau šodien dejot pie nākotnes mūzikas. Ja jums, gulbeniešiem, tornis vajadzīgs, jūs kopīgiem spēkiem to mierīgi uzcelsiet. Mazliet skeptiski raugos uz tādu attieksmi, kādu arī ir nācies te sastapt: lai draudze atjauno torni, tad varbūt es nākšu uz baznīcu. Ja tev nevajag baznīcu bez torņa, tev to nevajadzēs arī ar torni. Ja torņa atjaunošana paliek tikai uz draudzes locekļu pleciem, tad nopietni jāpadomā. Galu galā draudzes galvenais mērķis ir būt par vietu, kur cilvēki var sastapt Kristu. Ja tieši tornis kā simbols gulbeniešiem palīdzēs atrast ceļu pie Dieva, tad tas ir tiešām labs ieguldījums. Bet ja tikai ārējam skaistumam, tad jāapdomā. Pareizāk ir ieguldīt cilvēkos, dvēselēs, ne torņos.
– Ko tornis simbolizē?
– Torņa uzdevums ir ļoti funkcionāls – pacelt zvanu augstāk, lai zvana skaņas aizsniedz plašāku apkārtni. Agrāk zvans bija plašsaziņas līdzeklis, kam bija arī pavisam sadzīviski uzdevumi. Vēl šodien saka – zvana kā uz ugunsgrēku vai kā uz bērēm. Varbūt pamanījāt, ka nesen zvanus zvanīja, atgādinot, ka jāiet uz vēlēšanām. Taču mūsdienās tiem palikusi galvenokārt garīga nozīme. Zvanu skaņām ir divu veidu nozīme. Viena – nāciet un otra – bēdziet! Bēdziet no bezjēdzīgi nodzīvotas dzīves, kas beigsies ar kapu un mūžīgo nāvi! Nāciet – Kristus saka, kas pie manis nāk, to es patiesi neatstumšu. Kad cilvēki dzird zvanu skaņas, tad saprot, ka tas ir aicinājums bēgt no bojāejas, bezjēdzīgas dzīves un nākt pie Kristus, kas atver mūžīgās dzīvības vārtus.
– Kāpēc palīdzību cilvēki pie Dieva meklē tad, kad viņiem ir grūti?
– To jau seni latīņi ir teikuši – pilnam vēderam mācīties nepatīk. Tā tas ir. Kad cilvēkam viss kārtībā, viņš ir kūtrs. Viņš ir ar visu apmierināts, viņam nav motivācijas kaut kur tiekties. Jābūt ļoti vērīgam, dziļdomīgam cilvēkam, lai sāktu sev jautāt – interesanti, kādēļ man tik labi klājas? Bet, kad notiek kas slikts, cilvēks sāk meklēt atbildes. Pirmkārt, kāda jēga? Otrkārt – ko tālāk? Domāju, ka pie Kristus šīs atbildes var atrast. Attiecībās ar Kristu var atrast jēgu ciešanām un nelaimēm, kas tev jāpiedzīvo, un arī ieraudzīt ceļu tālāk. Kristīgā ticība nav baušļu pildīšana, lai gan baušļus pildīt vajag. Kristīgā ticība ir mīlestība uz Jēzu Kristu. Un tad, kad tu kādu mīli, ko tad tu gribi? Gribi būt viņam tuvu, gribi būt kopā ar to, kuru mīli. Ja paskatāmies, kā dzīvoja Kristus, tad viņa dzīve bija pilna ar trūkumu, atstumtību, pazemojumiem, nodevību, sāpēm, nāvi. Ja es mīlu Kristu, tad saprotu, ka tad, kad mani nodod, pazemo, sāpina, kad es kaut ko zaudēju, es dzīvoju tā, kā viņš. Es esmu viņam tuvu. Un tie cilvēki, kas dara man pāri, viņi mani tuvina tam, kuru es mīlu. Mīlestība uz Kristu pilnīgi pārvērš skatienu uz dzīvi. Tā parāda gan ciešanu jēgu, gan ceļu tālāk.
– Kas jūs satrauc mūsu sabiedrībā?
– Ir daudz par ko satraukties. Kara tuvums. Jauniešu bezdarbs. Izglītoti, kvalificēti latvieši, kas aizbrauc. Sociālā nevienlīdzība. Cūku mēris. Narkotikas. Apjukums tikumos. Tas viss ir pietiekami draudīgi, un mūsu dzīve nav no vieglajām. Taču draudīgāk ir tas, ka cilvēki, šķiet, spēj ieraudzīt vairs tikai to. Mēs esam zaudējuši spēju saskatīt labo. Par Latviju runā kā par galēja posta vietu bez nākotnes. Aizmirstot, ka tepat netālu cilvēkiem griež nost galvas par to, ka viņi tic Kristum. Sievietes nolaupa un pārdod. Un pat tām zemēm ir nākotne. Saprotu, ka vajag kritizēt tos, kas ir pelnījuši, bet pie mums, pat ja kāds cilvēks dara kaut ko labu, interneta komentāros viņam piedēvēs visriebīgākos, viszemiskākos motīvus. Tas mudina nevis censties kaut ko labot un celt, bet atvēzēties un nograut visu. Mācītājs Juris Rubenis nesen intervijā runāja, cik bīstama ir vulgāra vispārināšana. Ar platu, melnu pindzeli pārvelkam pāri, piemēram, deputātiem kā sugai. Ja mēs tā darām, tad kurš normāls cilvēks gribēs iet politikā? Pēc tam paši saņemam to, ko saņemam. Tāpat Latvijas saukšana par muļķu zemi un tamlīdzīgi. Vārdiem ir spēks, tie rada sekas. Mēs paši bendējam nost savu dzīvesvietu, savu zemi, savu valsti, bez kuras latvieši kā tauta nevar izdzīvot.
Otra lieta – nezinu, kā Gulbenē to izjūt, bet Rīgā to jūt diezgan krasi, proti, sašķeltība starp dažādu tautību cilvēkiem. Tas bija redzams šajās Saeimas velēšanās, proti, biedēšana, ka krievi nāk. Tā ir Dieva žēlastība, ka mēs te esam iztikuši vēl bez varmācīgiem konfliktiem. Cik ir latviešu? Pusotrs miljons? Cik no viņiem dzīvo Latvijā? Cik no viņiem ir reproduktīvā vecumā? Tad kādas ir mūsu izredzes? Šobrīd Latvijā ir tik daudz iedzīvotāju, ka pietiek tikai vienai normāla lieluma pilsētai, lai tā spētu labi funkcionēt. Un ja mēs vēl nostāsimies cits pret citu un pret visiem pārējiem… Ja neatradīsim izlīgumu starp dažādām tautībām, kas te dzīvo, tad ko mēs iesāksim tālāk?
– Kā jūs raugāties uz nesen notikušajām Saeimas vēlēšanām. Vara samaitā arī godīgus cilvēkus!
– Kristīgajā pieredzē ir kāda atziņa, kas palīdz uz pasauli skatīties reālistiskāk – nav neviena grēka, ko mēs katrs zināmos apstākļos nespētu izdarīt. Vara – ir gan pārbaudījums, gan kārdinājums. Tāpēc baznīca visos laikos ir aizlūgusi par valdniekiem un vadītājiem, lai viņi savus pienākumus pildītu labi un taisnīgi. Par nesenajām vēlēšanām – bez lieliem pārsteigumiem. Taču viena laba ziņa ir gan. Par Latvijas Krievu savienību nobalsoja mazāk nekā divi procenti vēlētāju. Tas liecina, ka mūsu krievu tautības līdzcilvēki nevēlas konfrontāciju ar latviešiem. Lai cik draudīgi bildēs izskatītos Osipovs ar cirvi uz pleca, vairums krievu ir par nacionālo izlīgumu. Nevajag viņus noraidīt. Vajag sine ira et studio (bez dusmām un objektīvi) ieklausīties, kas viņiem rūp vai sāp. Un panākt pretī.
– Daudzi, sekojot notikumiem Ukrainā, piesauc Dievu. Kāpēc viņš pieļauj nevainīgiem cilvēkiem iet bojā?
– Nevajag Dievam pārmest to, ko mēs paši darām. Kā mums patiktu, ja Dievs mūs paņemtu aiz apkakles un vilktu caur dzīvi pēc saviem ieskatiem, mums spiedzot un spārdoties pretī? Mums tāda dzīve nepatiktu. Tāpēc Dievs mums dod brīvību. Lēmums ir tevī, ko tu darīsi. Dievs mums ir skaidri pateicis savu gribu, bet viņš mums nepiesien rokas pie sāniem vai neaizlīmē muti ar skoču. Mums ir jāsaprot, ka mēs nedzīvojam perfektā pasaulē un Visums nav taisnīgs. Šobrīd pasaule nav tāda, kādu to bija iecerējis un radījis Dievs. Teoloģija skaidro, ka tad, kad cilvēki paņēma aizliegto augli, viņi izārdīja attiecības ar Dievu un zeme viņu dēļ kļuva nolādēta. Tāpēc ir tā, ka no zemes drīzāk izaug nezāles nekā kultūraugi un ir stipri jānopūlas, lai kaut ko izaudzētu.
– Kā jūs atradāt ceļu pie Dieva?
– Dievs atrada ceļu pie manis. Patiesībā esmu bijis ticīgs, cik sevi atceros. Man vienmēr ir gribējies pie Dieva. Vilkme uz Dievu man bija jau kopš bērnības. Padomju laikā skolā man radās sarežģījumi ar to, ka nēsāju krustiņu. Es pat kristīts tolaik nebiju, bet man ļoti gribējās to darīt. Atceros, ka skolēniem bija jāvāc makulatūra un es no tās izvilku visas Bībeles laukā. Tās es glabāju mājās un lasīju. Un labi, ka man vecāki to neliedza darīt. Lai gan nokristīja mani 23 vai 24 gadu vecumā. Bet jau tad, kad man bija 10 vai 11 gadu, sajutu, ka vēlos būt garīdznieks.
