Lietainajā otrdienā, 14.oktobrī, pulksten 10.30 netālu no manas dzīvesvietas Gulbenē, Krasta ielā, dubļos iestiga mikroautobuss, kura šoferis no Rīgas uz šejieni bija atbraucis darbavietas uzdevumā. Saviem spēkiem viņš no nelaimes izkļūt nespēja. Arī mani sievietes spēki bija par vājiem. Ņēmu rokās mobilo tālruni un sāku meklēt palīdzību. Problēmu ar labu cilvēku atbalstu izdevās atrisināt tikai pulksten 13.00. Par šo šķietami ikdienišķo situāciju vēlos pastāstīt tāpēc, ka tā raksturo mūsu spēju vai nespēju atsaukties un palīdzēt nelaimē nonākušam cilvēkam ar reālu rīcību vai vismaz lietderīgu padomu. Vispirms zvanīju uz SIA “Alba”. Uzņēmuma pārstāvis pat atbrauca, pajautāja man: “Sieviete, gadījumā neesi iereibusi?” Pēc tam šis cilvēks norādīja, ka šī situācija nav viņa problēma, un devās projām. Zvanīju uz pašvaldību. Tur, šķiet, runāju ar sekretāri, kura uzklausīja mani un sāka sīki izjautāt. Visbeidzot viņa man noprasīja: “Vai jums ir jautri?” Nē, smiekli man nenāca nemaz. Sapratu, ka jēgas nav. Zvanīju uz kādu vietējo numuru Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā. Tur uzreiz solīja reālu palīdzību un neteica, ka tā nav viņu problēma. Vienīgie visā Gulbenē! Atbrauca vīrieši ar vieglo auto un rīdzinieku “busiņu” izvilka no dubļiem. Tātad pilnīgi iespējams, ka izpalīdzēšana notika privātā kārtā. Ugunsdzēsēji, kā izrādās, ir ne tikai profesionāli glābēji, bet arī labi cilvēki, atsaucīgi pēc sava sirds aicinājuma.
