Didzis Gorbenko, gulbenietis, motosportists
Pagājušās nedēļas nogalē piedalījos rallijā “Latvija 2014”, kas norisinājās Jūrmalas un Cēsu apkārtnē – startējām kā “nulles” ekipāža. Pirms pāris nedēļām startējām arī minirallija čempionāta posmā un savā debijas reizē autosportā izcīnījām 2.vietu savā klasē. Gan man kā stūrmanim, gan arī pilotam Reinim Čudarānam tā bija pirmā sacīkste, bet izdevās uzrādīt labu rezultātu. Minirallijs atšķiras ar to, ka tur sportistiem jau tiek iedota gatava leģenda, pēc kuras vadīties sacīkstē, bet te, pirms Latvijas rallija, trase bija jāpieraksta pašiem. Jūrmalas un Tukuma ātrumposmiem mums neizdevās veiksmīgi pierakstīt trasi, jo, patiesību sakot, nemaz īsti nezinājām, kā tas ir jādara, tāpēc sacensību dienā arī tik labi neveicās. Pusi trases spēju labi nolasīt stenogrammu, bet otrā pusē nespēju izsekot līdzi un visu saputroju. Reinis brauca vairāk pēc izjūtām. Ar otrās dienas trasēm veicās labāk, tiesa, vakarā pirms sacīkstēm, kad vēlreiz izbraucām ātrumposmus, lai pārbaudītu, kā esam pierakstījuši trases, sanāca piedzīvot avāriju – uzmetām kūleņus. Pirmo reizi arī šāda pieredze manā dzīvē, taču, par laimi, viss bija kārtībā. Sacensību dienā gan izbraucām ļoti labi. Kāpēc vispār pievērsos autosportam? Ar Reini mēs kādreiz braucām kopā motokrosā, un viņš jau sen gribēja izmēģināt braukt rallijā, taču viņam nebija automašīnas, ar ko startēt. Es teicu – ja būs mašīna, droši zvani, esmu gatavs braukt kopā ar tevi. Reinis nopirka mašīnu, un tā mēs mēģinām kopīgi cīnīties. Tas ir ļoti interesanti! Abiem tās ir jaunas sajūtas, jaunas emocijas. Ja viss izdosies, domāju, ka nākamajā gadā mēģināšu apvienot gan startēšanu motokrosā, gan arī autosportā, priekšroku gan, protams, došu motokrosam. Arī šeit ir tāds pats azarts un vēlme uzvarēt, vienīgi man kā stūrmanim ir mazliet dīvaini, ka es neko nevaru izdarīt, man ir tikai jālasa stenogramma, bet mašīnu vada pilots, taču es uzticos savam partnerim.
