Roberts Eleksis: “Ja skatītāji smejas, tad viss ir kārtībā.”
Sestdienas vakarā skatītāji pulcējās Gulbenes kultūras nama diskozālē, lai baudītu improvizācijas teātri “Kurš tagad?”. Par skatītāju labsajūtu rūpējās trīs galvenie aktieri – gulbenieši Ieva Garjāne, Roberts Eleksis un Renārs Biezais.
Improvizācijas teātrī aktieri visas ainas izspēlē bez iepriekš sagatavota scenārija, vadoties daļēji vai tikai no skatītāju ieteikumiem – par tēmām, tēliem, vietām, emocijām. Improvizācijas teātra vadītājs Atis Barinskis saka, ka Gulbenē šis teātris jau notiek septiņus gadus. Gadā – deviņas izrādes. Pirmajā gadā teātri vēroja 40 skatītāji, pēdējos – 150 līdz 180 skatītāji. Kopumā ir bijušas gandrīz 100 izrādes, kurās aktieri ir mainījušies. Vietējos aktierus ir mācījuši pasniedzēji no Rīgas improvizācijas teātra, no improvizācijas teātra “Hamlets”, no Karaliskā improvizācijas teātra. “Viņi ir braukuši pie mums un trenējuši. Ja salīdzina pirmo mūsu darbošanās gadu ar pēdējo, tad atšķirība ir krasa – visvairāk tēlu noturībā un aktiermeistarībā, jo caur improvizāciju aug arī aktiermeistarība,” saka A.Barinskis.
A.Barinskis “Dzirkstelei” skaidro – tā kā šis ir improvizācijas teātris, tad iznākumu iepriekš prognozēt nav iespējams. “Es kā vadītājs aktieriem iedodu diezgan sarežģītus uzdevumus, bet viņi fantastiski ar tiem tiek galā! Mēs nekad nevaram neko zināt. Bieži vien ir kāpumi un kritumi. Arī pats esmu spēlējis un zinu, ka vienas izrādes laikā iekšējā sajūta var uzkāpt un jūti, ka esi “uz viļņa”, un šķiet, ka arī skatītāji ir sajūsmā, bet citā brīdī jau pārņem sajūta, ka izskatos kā muļķis un skatītāji smejas ne tāpēc, ka ir smieklīgi, bet gan par mani,” stāsta Atis.
Roberts atzīst, ka viņam ir svarīgi, lai skatītāji ir priecīgi, jo viss, kas notiek uz skatuves, tiek darīts viņu dēļ. “Ja skatītāji smejas, tad viss ir kārtībā.”
Savukārt Ievai ir prieks, ka reizi mēnesī var izlikt enerģiju, un, ja vēl situācija uz skatuves sanāk tik komiska, ka pati sasmejas, tad ir pavisam labi. Viņa vēlas, lai cilvēki jūtas brīvāki, jo humors ir visapkārt, to nevajag radīt. “Situācijas ir visu laiku, mēs tās šeit maksimalizējam,” saka Ieva un piebilst, ka improvizācija palīdz citās jomās, piemēram, uz skatuves tiek trenēta reakcija, klausīšanās, sadarbība. “Improvizāciju var pielietot citās situācijās. Tas ir lielākais ieguvums,” atzīst Ieva, kura kādu laiku vispār nespēlēja improvizācijas teātri, bet tad sapratusi, ka viņas personībai tas ir nepieciešams, jo viņā kūsājot daudz enerģijas. “Improvizācijas teātrī tu parādi sevi pavisam no citas puses. Cik es ilgi gribēšu to darīt, nezinu,” stāsta Ieva.
Savukārt Roberts atzīst, ka, esot uz skatuves, ir spiests atslēgties no darba. Arī Renārs tam piekrīt, norādot, ka tā ir sava veida meditācija, atslēgšanās no ikdienas. Improvizācijas teātris dod iespēju atklāt un parādīt to mazo bērnu, kas mītot viņā dziļi iekšā.
Aktieri neslēpj, ka arī viņi piedzīvo lampu drudzi. Piemēram, Roberts jau pāris stundas pirms izrādes sāk uztraukties, ko un kā teiks. “Mēs te esam atnākuši izklaidēt cilvēkus un gribam, lai viņi nāk vēl. Gribam šeit redzēt arī vecākus cilvēkus, ne tikai jauniešus. Kad vecāki ļaujas tam visam, kas notiek, tad ir forši!” domā Roberts.
Renārs piebilst, ka, esot uz skatuves un improvizējot, sarežģītākais esot tad, ja publika ir pasīva, kā tas bijis arī šoreiz, tiesa gan tikai sākumā. “Kad uzkāp uz skatuves, gaidi atgriezenisko saikni. Šoreiz pats sākums bija grūts, beigās publika atbrīvojās,” stāsta Renārs.
Pirms izrādes parasti notiek treniņi. Tiek trenētas spēles, jo katrai spēlei ir savi knifi, kā jāspēlē. “Nevar kurš katrs iziet uz skatuves un nospēlēt. Bet treniņi mums ir tikai pirms izrādes. Būtu jau labi, ja varētu spēlēt biežāk, bet, tā kā mūsu aktieri dzīvo Rīgā un speciāli atbrauc uz šejieni spēlēt, tad šī reize mēnesī ir vienīgā, kad vispār varam satikties,” stāsta Atis.
Viņš novērojis, ka Renāram padodas tēla noturēšana. “Pārmaina balsi, stāju un grimasi un ir pavisam cits cilvēks,” stāsta Atis. Savukārt Robertam ir atšķirīgākas idejas, redzējums, dzīves pieredze, ko var izlikt uz skatuves. To var dzirdēt viņa monologā. Viņš ar savu personību bagātina kopējo ainu. Savukārt Ievai kā jau sievietei ir sieviešu idejas. Ar savām sievietes dotībām improvizācijas laikā viņa veido pagriezienus, kas var būt svarīgi konkrētajai situācijai.
Roberts, daloties skatuves pieredzē, saka, ka tajā brīdī, kad jūti, ka neiet, atliek vien turpināt darboties, jo sliktākais, ko var izdarīt, ir apstāties. Savukārt Ieva piebilst, ka viņi ir viena komanda un tad, ja ir “auzas” uz skatuves, kāds no komandas var pieslēgties un situāciju glābt.
Uzziņai
Ja kādam ir vēlme piedalīties improvizācijas teātrī, katra mēneša pirmajā sestdienā pulksten 14.00 var doties uz jauniešu centru “Bāze”, kur notiek treniņi.
