Varbūt ir vainīgs rudens, varbūt gadījums, kas saistās ar mani pašu, bet šajā laikā domāju ne tik daudz par politiku un ministru krēslu stumdīšanu. Tie tiks sarindoti neatkarīgi no mums. Nav arī lielas pārliecības, ka kaut kas īpaši mainīsies, ka kādas skolas pedagogu kolektīvs neatskaitīs no savas algas pa desmit eiro, lai samaksātu par pusdienām tiem skolas audzēkņiem, kuru vecāki to nespēj, ka pensionāri, kas saņem mazās pensijas, varēs dzīvot, nevis izdzīvot. Ka neturpināsim iet pa ierasto ceļu, kad viltīgie viltīgi izliek ceļa rādītājus, lai muļķi zinātu, kurp jādodas. Kur tad vēl labāk! Vismaz pašiem nekas nav jādomā. Meklēju atbildi uz jautājumu – vai es patiešām dzīvoju tādu dzīvi, kādu vēlos pati, vai tādu, kādu no manis gaida citi? Katram cilvēkam ir dots tikai vienas pašas dzīves laiks, tāpēc nav saprotams, kāpēc mēs, kā teicis Artūrs Šopenhauers, „upurējam trīs ceturtdaļas no savas dzīves, lai būtu tādi kā citi”. Mēs dzenamies pēc lepnām lietām, lai citu acīs izskatītos labāki un pārtikušāki. Kāpēc? Esmu augusi un skolojusies padomju gados, kad tika ieaudzināta augsta pienākuma apziņa, tomēr šodien neesmu vienisprātis ar Maksima Gorkija teikto, ka pati lepnākā un skaistākā gudrība zemes virsū esot sevis netaupīšana. „Lai dzīvo cilvēki, kas neprot sevi taupīt!” skan viņa cēlais sauklis. Es tam pretim lieku pretējo: „Lai dzīvo cilvēki, kuri prot sevi taupīt! Kuri tā vietā, lai sasirguši atrastos savās darbavietās, kaut dažas dienas atvēlētu veselības sakārtošanai.” Šīs dažas dienas pasauli līdz bojā ejai nenovedīs.
