(Turpinās no 21.oktobra laikraksta)
10.
Nadja Kiprā nodzīvojusi vairāk nekā astoņus gadus un, kā mums šķita, – ir ļoti apmierināta ar dzīvi. Viņai ir skaista un komfortabla personīgā māja ar plašu terasi un baseinu, jauna automašīna, un meita mācās ārzemēs.
Tāpēc Nadjas paziņojums par atgriešanos Krievijā man šķiet pēkšņs un negaidīts. Esmu pieradusi dzirdēt pretējo – tik daudzi no Krievijas cenšas iesakņoties Kiprā.
Tikai uz īsu brīdi ienākusi tūrisma aģentūrā, taujāta par šī lēmuma motivāciju, viņa brīdi šaubās, aizbildinās ar nevaļību, tad pārdomā un – piekrīt uzkavēties pie kafijas krūzes. Nervozi malkodama karsto dzērienu, Nadja īsos vārdos atklāj savu dzīvesstāstu. Tas tikai vēlreiz apliecina, ka dzīve svešumā ne visiem ir medus maize…
Kad pirms divdesmit gadiem viņa satikusi Mihailu, nākotne rādījusies rozā krāsās: būs savs dzīvoklis, vīram labs darbs perspektīvā uzņēmumā, viņai – drīzumā gaidāma meitiņa. Ko gan ģimenes laimei vairāk vajag?
Realitāte tomēr izrādījusies gluži citādāka.
Sākušies pārmaiņu gadi, vecie priekšnieki atlaisti, no strādājošo vidus izvirzīti jauni. Tā arī Mihails, neskatoties uz to, ka viņam trūcis jebkādu organizatorisku iemaņu un vadošā darba pieredzes, stundas laikā no reģiona rūpnīcas inženiera kļuvis par liela uzņēmuma direktoru. Nadja gan centusies viņu atrunāt – tāds darbs viņam nebūs pa spēkam, tam ir vajadzīgas zināšanas, bet Mihails spītīgi palicis pie sava: „Es to varu!”
Vēl pat nedēļa jaunajā amatā nebija pavadīta, kad vīru sākuši apciemot savādi ļaudis un prasīt daļu no rūpnīcas ienākumiem, taču – līdz peļņai vēl tālu. „Jumtu” tas, protams, neinteresējis…
Mihails centies, cik spējis, daudz strādājis, mājās parasti ieradies ap pusnakti, un Nadja viņu vienmēr sagaidījusi ar siltām vakariņām.
Kādu nakti viņš nepārradies – ne pirms, ne pēc pusnakts, ne trijos, ne piecos no rīta. Nadja nezinājusi, kur likties, kam zvanīt, kur meklēt.
Vīrs pārradies astoņos no rīta, pateicis, ka „jumts” viņu aizvedis uz kaut kādu vasarnīcu, kur visu nakti viņam „skalotas smadzenes”.
Pēc tās nakts pārdzīvojumiem Nadja nokļuvusi slimnīcā un tikai tad uzzinājusi, ka bijusi mātes cerībās…
No slimnīcas mājās viņa neatgriezās. Vīrs savācis mantas, un abas ar meitu iesēdinājis lidmašīnā – Kiprā viņām būšot drošāk.
Kādu laiku abas dzīvojušas viesnīcā, tad Nadja noīrējusi dzīvokli. Grūts laiks tas bijis. Pietrūcis valodu zināšanas, nebijis nekāda priekšstata par likumiem un vietējiem „spēles noteikumiem”.
Vīrs sazinājies ar kādas savas padotās paziņu Ļenu, lūdzis viņai parūpēties par Nadju un Oļu, taču Ļena pēc pāris nedēļām pazudusi. Viņas vietā par abu iebraucēju „draugu” pieteicies Kostas.
Kā vēlāk atklājies, – ieraudzījis Nadju, Kostas sapratis – tā iepriekšējā sieviete viņam apnikusi, un, lai Ļena netraucētu, deportējis viņu uz Krieviju. Taču Nadja vēl joprojām mīlējusi vīru un pat nedomājusi par kādām citām attiecībām Kiprā.
Kostas labi runājis krieviski – laikam jau samācījies no savām krievu draudzenēm. Solījies atrisināt Nadjas problēmas ar vīzu, bet pats tikmēr plānojis – līdzko sievietei beigsies uzturēšanās atļauja, viņš to šantažēs ar deportāciju un tādā veidā piespiedīs pieņemt viņa piedāvājumu dzīvot kopā. Iepriekš tas vienmēr bija nostrādājis.
Tagad šo dzīves posmu Nadja raksturo kā vājprāta murgu, bet pirms vienpadsmit gadiem viss tieši tā arī bijis. Neiespējami smagi un bezcerīgi.
Tad viņa nejauši satikusi Anatoliju. Vīrietis uzklausījis viņas stāstu un tūlīt ķēries pie lietu kārtošanas – mudinājis steigties uz Imigrācijas departamentu, kamēr vīza vēl nav beigusies. Izrādījies – atlikušas tikai trīs dienas. Labi, ka viņa dokumentus bija labi noslēpusi, nevis uzticējusi savam „draugam”.
Vēl gan nekavējoties bija jāatrod nauda vīzas pagarināšanai, bet, par laimi, vīram to ātri vien izdevies atsūtīt.
Imigrācijas departaments Nadjai palicis atmiņā kā smacējošs bezgaiss, kurā milzīga rinda un karstums. Pēc četru stundu gaidīšanas pienākusi arī viņu rinda. Anatolijs kaut ko skaidrojis oficierim, tas kaut ko jautājis, Nadja mājusi ar galvu, paldies Dievam – vīza pagarināta!
Kostas gan tik viegli neatkāpies – dežurējis pie Nadjas mājas, sekojis viņai uz ielas. Nozudis tikai tad, kad ciemos atbraucis Mihails, un jau pirmajā dienā abi „no sirds” izrunājušies.
Tolaik vīram darbā viss daudzmaz bija nokārtojies, un viņš pāris nedēļas varējis padzīvot kopā ar ģimeni Kiprā. Ar vīra palīdzību Nadja atradusi labāku dzīvokli daudz mierīgākā rajonā, kā arī pieteikusies autovadītāju un angļu valodas kursos. Tad šķitis – beidzot viss ir nokārtojies!
Kad meita sākusi apmeklēt pirmo klasi angļu skolā, vīrs izlēmis, ka jāpērk pašiem savs dzīvoklis – pietiek maksāt lielu naudu par ikmēneša īri saimniekam, kurš nemaz nerūpējās par savas mājas uzturēšanu.
Meklējot dzīvokli, Nadja iepazinusies ar Petrosu, kurš piedāvājis aplūkot trīs savus dzīvokļus. Simpātiskais un harizmātiskais vīrietis vispirms, protams, apjautājies par Nadjas budžetu, un viņa godīgi izstāstījusi par savām iespējām.
Viens no dzīvokļiem Nadjai iepaticies. Pēc Petrosa teiktā, tas maksājot tieši tik, cik viņa esot nolēmusi iztērēt mājokļa iegādei. Ēka gan veca, bet no balkona pavēries tik skaists skats uz jūru! Elpu aizraujošs! Dzīvoklis tīrs, tikko izkrāsots, un Nadja piekritusi to pirkt.
Vēlāk, kad jau tika formēti pirkšanas papīri, pārdevēja vietā līgumā gan bijis uzrādīts cits vārds. Pirmā doma Nadjai bijusi – atteikties no šī pirkuma, bet Petross ņēmies pārliecināt, ka tad, kad viņš sevi dēvējot par īpašnieku, cilvēki vieglāk piekrītot. Tas esot pavisam citādāk, nekā īpašuma iegādes lietas kārtot ar starpnieku.
Galu galā Nadja to dzīvokli nopirkusi, bet jau pēc pāris nedēļām ļoti nožēlojusi šo rīcību. Remonts izrādījies tikai virspusējs. Tik vien kā aizsmērētas un aizkrāsotas sienu spraugas. Jau pēc mēneša radusies nepieciešamība domāt par nopietnu dzīves apstākļu uzlabošanu, par kapitālu remontu. Petrosu, protams, atrast vairs neizdevās.
Tomēr daudz lielāku psiholoģisku triecienu radījis cits atklājums – dzīvokļa vērtība izrādījusies divreiz mazāka nekā tā, ko samaksājusi Nadja! Pusi summas Petross ielicis savā kabatā!
Vājš mierinājums radās tikai nesen. Starp mājām, ko banka izlikusi pārdošanā par kredītu nenomaksāšanu, Nadja pamanījusi arī Petrosa īpašumus… Ikviens pāridarītājs kādreiz saņem sodu.
Dzīvodama Kiprā, Nadja ļoti izjutusi draugu trūkumu, laikam tāpēc tik viegli pieņēmusi Marinas klātbūtni. Marina gan vairāk bijusi klusētāja, Nadjas kreņķu uzklausītāja, toties viņu meitas ļoti labi sapratās – abas mācījās vienā klasē.
Tikai krietni vēlāk Nadja sev pajautājusi – ko es vispār zinu par Marinu? Kas viņa, no kurienes? Sarunās Marinas pagātne netika cilāta, par viņas dzīvi maz tika runāts.
Kādā vakarā sieviete piezvanījusi un sūdzējusies – kaimiņi esot appludinājuši dzīvokli, varbūt viņa kādas dienas varētu padzīvot pie Nadjas?
Nadja nespējusi viņai atteikt, lai gan – kaut kāds zemapziņas signāls viņā uz īsu brīdi iesaknējies, bet to nomākusi cilvēciskā līdzcietība.
Nākamajā dienā Nadja meitu vedusi uz deju pulciņa nodarbībām pilsētas otrā pusē, bet, kad abas atgriezušās, dzīvokļa durvis bijušas vaļā un istabas – tukšas. Izzagts bija gandrīz viss – nauda, sadzīves tehnika, personīgās mantas, trauki, pat grīdsegas un istabas augi. Policijai tā arī neizdevies atrast Marinu un viņas līdzzinātājus.
Pēc šī atgadījumā Nadja iekritusi dziļā depresijā, bet vārds „uzticēšanās” ieguvis īpašu jēgu…
Par laimi, vīra vadītā rūpnīca nu jau bija sākusi strādāt ar labu peļņu. Tā pavēra iespēju pārdot tukšo dzīvokli, tiesa, par lētu naudu, un nopirkt skaistu māju ar baseinu.
Pēc sarunām un kopā būšanas ar citiem Nadja vairs nekārojusi. Nu viņa kļuvusi par īstu savrupnieci. Viņas sabiedrība tagad bijusi vīrs, meita, dažas draudzenes no Krievijas, kuras reizēm atbraukušas ciemos. Un Anatolijs. Vienīgais no šeit iegūtajiem paziņām, kuram viņa vēl spējusi uzticēties. Cilvēks, kura palīdzība vienmēr nākusi īstajā laikā.
Nadja gan atzīst, ka šī savrupā dzīve nākusi par labu viņas un meitas attiecībām – abas kļuvušas par labām draudzenēm. Visu savu brīvo laiku Nadja veltījusi meitai – viņas mācībām skolā, deju pulciņam, Oļas interesēm.
Tagad Oļa iestājusies augstskolā ārzemēs un Nadja Kiprā palikusi viena.
Jā, viņa ir braukusi ciemos pie meitas, tomēr – dzīve Lielbritānijā viņu nevilina. Tā nav viņas zeme. Iespējams, tieši tāpēc kāds nesens atgadījums viņai licis pieņemt lēmumu – atgriezties Krievijā.
Pirms nedēļas uz ielas viņu apturējis policists – it kā par satiksmes noteikumu pārkāpšanu, par ātruma pārsniegšanu. Iepriekš, līdzīgos gadījumos, Nadja pratusi pakoķetēt, pasmaidīt, stāstīt, cik vienmēr ir apdomīga, ka šoreiz tā nejauši gadījies un vairs tā neatkārtosies. Pēc tāda monologa policists parasti iesaistījies spēlē, kārtības pēc noaudzinājis, pakratījis ar pirkstu un atļāvis braukt mājās.
Taču šajā reizē Nadjai izsprucis:
„Pārsniegusi? Izrakstiet kvīti!”
Viņai izskatījies – policistu tas ļoti pārsteidzis. Viņš gaidījis sarunu, aizbildināšanos, lūgšanos. Toties Nadja pēkšņi sapratusi – cik ļoti viņa ir nogurusi. Nogurusi no neīstiem smaidiem, no sarunāšanās svešā valodā, no karstām vasarām un saules. No vientulības svešā valstī.
Pārbrauksi mājās, viņa uzreiz zvanījusi vīram: „Es vairs šeit nespēju.”
Un Mihails atbildējis: „Brauc mājās…”
