Sestdien rīta pusē ejot pa pilsētas ielām, domāju, kāpēc uz trotuāriem vietām redzamas sasistas olas un īpaši pie daudzdzīvokļu namiem visur mētājas krāsaini konfekšu papīrīši. Pēc laika gan attapos – nupat taču bija Helovīns jeb Visu svēto diena! Diemžēl svētku sekas labi redzamas ir ikvienam nākamajā rītā. Kā jau pēc visiem svētkiem, ne tikai pēc Helovīna. Visumā samērā ierasta un pierasta aina. Neesmu ne par, ne arī galīgi un viennozīmīgi pret šiem svētkiem, jo nopietnu rutīnas pārņemtu dienu mums jau tā pietiek. Savukārt smaidošu seju pietrūkst. Tikai nepatīkami, ka kultūras un izpratnes līdz galam par šo un arī citu svētku svinēšanu īpaši nav. Visautļautība šādās reizēs diemžēl nav tas labākais pavadonis. Un tas neattiecas tikai uz jaunāko paaudzi, jo kurš tad mēdz rādīt piemēru!? Ir tikai saprotams, ka kuram gan bērnam šajā dienā nekārojas uzlikt kādu masku vai pārtapt kādā tēlā, lai ar turzu rokās dotos uz kaimiņu vai svešinieku mājām pēc saldumiem. Arī pie manām un manu paziņu durvīm piektdienas vakarā zvanīja un klauvēja bērni, pārģērbušies, sakrāsojušies, kā nu kurš mācējis, lai palūgtu saldumus, savukārt joka vietā bija izdomājuši kādu anekdoti. Nebija slikti. Bērni bija pieklājīgi, mazākie – pat varētu teikt, nobijušies. Kad turziņā iebira saldumi, skanēja pieklājīgs paldies un acīs bija manāms prieks. Viņiem par saldumiem, man – ka kādam sagādāts prieks.
Kad saujā - saldumi...
00:00 04.11.2014
54