Līdztekus studijām Ilze Medne darbojas arī kā Dakteris Klauns
Gulbenes novada Valsts ģimnāzijas abituriente Ilze Medne ir beigusi mācību programmu un Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā darbojas kā Dakteris Klauns. “Gada sākumā bija atlase vairākās kārtās, martā sākās mācības. Maija beigās pamazām sāku praktiski darboties slimnīcā,” saka Ilze, kurai ir svarīgi savā darbībā apvienot abas viņai interesējošās jomas – psiholoģiju un glezniecību – un dalīties ar savu pieredzi, zināšanām, iekšējiem resursiem. Šādu iespēju dod iesaistīšanās labdarības programmas “Dakteris Klauns” darbībā. “Te noder gan mans radošais gars, gan arī psiholoģijas studiju laikā attīstītās prasmes, kā arī, kas nav mazsvarīgi, tas ļauj apgūt arī daudz ko jaunu,” atzīst Ilze.
Ļauj justies noderīgai
Ilze pieteikusies šajā labdarības programmā, jo licies, ka viņa to var. “Esmu aktīva un komunikabla, labi spēju atrast kopīgu valodu ar bērniem. Daktera Klauna projektu saskatu arī kā labu iespēju personības attīstīšanai, tā man ir iespēja sevi kaut kāda mērā profesionāli realizēt, ļauj justies noderīgai, šādu piepildījumu nevar gūt, visu laiku tikai un vienīgi studējot,” stāsta Ilze.
Gan mācībās, gan praktiski darbojoties slimnīcā, viņa nepārtraukti iemācās kaut ko jaunu, attīsta savas prasmes aktiermeistarībā, improvizācijā, klaunādē, pilnveido psiholoģiskās un saskarsmes prasmes.
“Protams, gūstu arī neizmērāmu gandarījumu, kas rodas no mijiedarbības ar bērniem slimnīcā, kad redzu, ka viņi jūtas priecīgāki un optimistiskāki, neļaujas slimnīcas nomāktībai. Citreiz tā atgriezeniskā saite ir ne tikai nojautu līmenī, bet arī tīri uzskatāma – vecāki saka paldies, bērni dāvina konfektes, savus zīmējumus – ir patīkami būt gaidītai,” saka Ilze.
Viņa ir emocionāli stipra un nosvērta, jo daudz šajā jomā devušas psiholoģijas studijas. “Bet jāteic, ka mana pieredze vēl nav tik liela, un varbūt man pagaidām ir vienkārši paveicies, ka saņemu pretī bērnu pozitīvo emocionālo reakciju,” saka Ilze un piebilst, ka esot arī bērni un vecāki, kas ir noraidoši pret klauniem, tad jāprot attiecīgi novērtēt situācija, kad drīkst uzmākties, kad ne. Viņa redz daudz bērnu, kas veiksmīgi izārstējas un iet mājās. “Parasti cenšos koncentrēties uz konkrēto mirkli, varbūt ne tik ļoti uz to, kāda ir slimnieka diagnoze un kas sagaida slimnieku ilgtermiņā – man ir svarīgi, lai bērns pasmaida tagad, šajā mirklī, tas ietekmēs arī viņa pašsajūtu kopumā – būs vismaz viens mirklis, kad viņš slimnīcā būs juties priecīgs.”
Ilze stāsta, ka slimnīcā klauni saģērbjas interesantos tērpos, taču ne pārāk spilgtos, lai nenobiedētu bērnus, tāpat arī nav tradicionālā cirka klaunu grima, nevar izmantot skaļus trokšņus taisošas ierīces. Dakteru Klaunu pamatuzdevumi ir šoka situāciju mazināšana, bērna psiholoģiskā atslodze pirms un pēcoperācijas periodā, bērna uzmanības novēršana un sāpju sindroma mazināšana medicīnas procedūru laikā, bērna psiholoģiskā harmonizācija slimnīcā, bērnu motivēšana pareizai un jautrākai ēšanai un zāļu lietošanai. Nereti klaunu atbalsts vajadzīgs arī vecākiem, kas bieži vien ir daudz vairāk uztraukušies un noguruši no slimnīcas vides. Klaunu atbalsts var izpausties vienkāršā sarunā, smaidā, kopīgās spēlēs un, protams, netradicionālā pasaules skatījumā – klauns palīdz cilvēkam uz situāciju paskatīties citādāk, smieklīgāk, provocē ar dīvainiem jautājumiem, pārpratumiem, dod bērnam pašpārliecību, ticību saviem spēkiem. Ilze atzīst, ka vērtīgākais ir tas, ka tas patiešām palīdz – klauni uzlabo bērnu pašsajūtu, kas kopumā palīdz efektīvāk izārstēties.
Kopš 2001.gada Latvijas Universitātē tiek piešķirtas visu laiku lielākā universitātes mecenāta Kristapa Morberga stipendijas izcilniekiem. Vienu no stipendijām 2200 eiro apmērā izdevies iegūt arī Ilzei, kura ir Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes studente.
Ilze stāsta, ka tad, kad studējusi Latvijas Mākslas akadēmijā glezniecību bakalaura programmā, visu laiku bijusi nojausma, ka gribētu šo mākslas izglītību papildināt ar vēl kādu – paplašināt redzeslauku, mazliet izrauties no salīdzinoši šaurās Latvijas mākslas vides. “Sapratu, ka tas arī dotu kādu jaunu iedvesmas avotu radošajai darbībai. Tajā laikā domāju gan par filozofiju, gan teoloģiju, varbūt vēl ko citu, taču tad sastapos ar psiholoģiju, par ko īsti neko agrāk nebiju dzirdējusi, varētu pat teikt, ka man bija diezgan aizspriedumains skatījums uz šo zinātni,” stāsta Ilze.
Studēt psiholoģiju Latvijas Universitātē izvēlējusies nu jau aizsaulē aizgājušā profesora Viestura Reņģes iespaidā, kurš lasīja ļoti aizraujošu personības psiholoģijas kursu Latvijas Mākslas akadēmijā. “Mēs, topošie mākslinieki, klausījāmies lekcijas ar neviltotu interesi. Profesora harismātiskā personība un māka aizraut klausītāju nospēlēja izšķirošo lomu manā izvēlē. Arī savu bakalaura darbu Mākslas akadēmijā veidoju, saistot ar viņa lekcijās dzirdēto – darbs tika labi novērtēts, recenzents atzinīgi izteicās par psiholoģijas zināšanu izmantošanu darba tapšanā. Tas bija vēl viens grūdiens par labu psiholoģijas studiju izvēlei – gribēju papildināt savas toreiz vēl niecīgās zināšanas psiholoģijas jomā, lai labāk varētu sevi izprast un pamatot radošos meklējumus,” saka Ilze.
Kā izrādījās, viņai kā gleznotājai psiholoģijas zinātne ir ļoti saistoša ne tikai sevis izpratnē un savas personības izpētē, bet tā arī dod iespēju izpētīt mākslas skatītāju, izprast, kas tieši indivīdam ir saistošs mākslā. “Atklāju psiholoģiju kā jaunu pētījumu lauku, kas dod iespējas izzināt, kā indivīds uztver un vērtē mākslu, kādi kritēriji veido estētisko spriedumu. Šobrīd mana galvenā interese ir vērsta uz saistības noskaidrošanu starp šiem kritērijiem un cilvēka personības iezīmēm, respektīvi, vai ir kādas konkrētas cilvēka īpašības, kas varētu prognozēt, kam mākslā cilvēks dos priekšroku, kāds mākslas stils liksies saistošāks,” saka Ilze.
Ilze ir iesākusi lauzt ceļu mākslas psiholoģijas jomā Latvijā. “Tātad joma, kas mani personiski saista un aizrauj, ir mākslas psiholoģija, kas ir salīdzinoši jauna pētniecības joma ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē. Latvijā vispār nav pētījumu šajā nozarē, lai gan mākslas studenti būtu ļoti ieinteresēti saprast, kā notiek mākslas uztveres process un kas spēlē izšķirošu lomu tajā, vai mākslas darbs patiks vai ne,” saka Ilze. Ilgu laiku ir valdījis uzskats, ka gaumi izpētīt nevar un mākslas eksperti parasti ir bijuši skeptiski, piemērojot zinātniskās metodes estētiskās uztveres pētīšanai, tomēr, skatoties no psiholoģijas zinātnes skatpunkta, ir iespējams atrast objektīvas, kopīgas likumsakarības, jo mākslas darbi var izraisīt emocionālas un fizioloģiskas reakcijas, ko var zinātniski pētīt. Aizvien vairāk pētījumu liecina, ka subjektīvajai mākslas vērtēšanai var piemērot objektīvu zinātnisku izmeklēšanu – tas paver daudzsološas šī lauka pētīšanas iespējas. “Man ir iespējas strauji attīstīties, atklāt un pierādīt kaut ko jaunu, jo tikai pēdējā divdesmitgadē ir sākušies aktīvi pētniecības darbi šajā mani interesējošajā jomā. Lai arī mani vada specifiska personiska interese, māksla taču ir sociāls process un tā veido mūsu nacionālo identitāti, tāpēc uzskatu, ka mākslas pētīšana ar psiholoģijas zinātnes piedāvātajiem instrumentiem ir nozīmīga un nepieciešama ne tikai mākslas studentiem, bet arī sabiedrībai kopumā.”
Ilze atklāj, ka profesionālajā jomā, pirmkārt, vēlētos iegūt maģistra izglītību, ja sanākšot kāds labs pētījums, gribētu arī uzrakstīt kādu zinātnisko rakstu un publicēties. “Ilgtermiņā – gribētu atrast savu balsi, rokrakstu mākslā, kā arī atrast veidu, kā dalīties ar savām zināšanām mākslas psiholoģijā – varbūt kļūt par lektori. Ideāli, ja prastu to visu savienot arī ar veiksmīgu ģimenes dzīvi, bērniem,” neslēpj Ilze.
Savukārt uz Gulbeni viņa cenšas atbraukt reizi mēnesī – apciemot vecākus Baibu un Pēteri Muceniekus. “Ikdienā ļoti ilgojos pēc viņiem un gribētu apciemot katru dienu, diemžēl tas nav iespējams,” atzīst Ilze, kura vienmēr ir augstu novērtējusi mierīgo dzīves ritmu mazpilsētās. “Par laimi, Rīgā dzīvoju tādā mikrorajonā, kur pie mājas ir vairāki ezeri un mežs, tāpēc arī tur varu salīdzinoši labi relaksēties un aizmirst lielpilsētas kņadu. Kopumā augsti novērtēju tās iespējas, kas man tika piedāvātas, uzaugot Gulbenē – apmeklēju gan mūzikas, gan mākslas skolu, ieguvu kvalitatīvu izglītību ģimnāzijā, bija iespēja dejot tautas dejas, dziedāt korī, iesaistīties starptautiskos apmaiņas projektos. Rīgā bieži vien kaut ko tādu realizēt ir daudz grūtāk, jo strādājošiem vecākiem nav iespējas izvadāt bērnu uz visām šīm nodarbībām, tas arī maksā krietni dārgāk. Tikai tagad ar laika intervālu varu paskatīties uz to visu no malas un saprast, cik patiesībā tāda mazpilsēta kā Gulbene ir iespēju pilna!”
