Iveta Krūmiņa
(Turpinās no 4.novembra laikraksta)
11.
– Kāpēc tu zvanīji viņai? – brīnās otrs torss. – Olgai tagad pašai bagāts vecis! Viņai tevi nevajag! Zvani Lidai, viņa tev pateicību parādā.
Matainais atkal satausta telefonu, ilgi meklē katalogā numuru, tad ilgi klausās signālus, zvana vēlreiz, atkal klausās un nesadzird to, ko vēlas. Neganti nolamājas un atkal pievēršas telefona katalogam.
– Sveika, Nadežda, mana cerība! Tu taču vēl atceries mani? Kā es tev reiz nopirku dzīvokli. Un mašīnu. Un iekārtoju darbā. Atceries? Tad nu tagad ej pie priekšnieka un saki, ka tev no rītdienas vajag atvaļinājumu, un brauc pie manis. Kā – kur? Kiprā! Es taču tevi aicināju līdzi! Kādas vēl atrunas! Tu man esi parādā!
Pēc neilgas pauzes vīrietis atkal skaļi ierēcas, izvirst lamu vārdos un ir gatavs kaut kur skriet, kaut ko sasist vai nogalināt. Kāds no torsiem piesteidzas viņu mierināt, iespiež rokās pilnu glāzi dzeltena dzēriena un galu galā apsēdina krēslā.
Pa šo laiku vairums tuvāko apmeklētāju ir pielāgojušies situācijai – kāds pārsēdies pie tālākiem galdiņiem, kāds vienkārši pārvietojis krēslu, daži tāpat kā mēs sākuši ēst steidzīgāk un viņu skatienos redzama nervoza doma – ātrāk tikt no šejienes prom.
Situāciju izvērtējies arī krodziņa saimnieks – iztapīgi smaidīdams, viņš atsteidzies pie krietni iereibušās kompānijas galdiņa un nu taujā – ar ko varētu palīdzēt?
– Bābu vajag! Sievieti! – auro matainais un, šķiezdams pār vaigiem un krūtīm asaras, plucina spalvaino krūti.
Krodziņa īpašnieks pieliec galvu un klusi kaut ko skaidro. Redzu, ka dzirdētais mataino neiepriecina:
– Kas tas par servisu, ka nekā nav!
Viņa turpmākais monologs izšķīst bezpalīdzīgos dzērāja šņukstos, tomēr agresivitāte ir zudusi. Kāds viņu ir sadzirdējis un vēlas palīdzēt. Šo brīdi izmanto arī tumšmatainā meiča, apskauj mataino muguru un kaut ko ilgi čukst viņam ausī. Iestājas klusums.
Jau atviegloti nopūšos un pievēršos sarunai ar savējiem, kad mūsu telpā atkal ieskanas pazīstamā balss:
– Ļudočka! Mīļumiņ! Ja tu zinātu, kā man tevis pietrūkst! Kiprā, dārgumiņ! Sēžu viens uz baltas jahtas, kas, starp citu, nosaukta tavā vārdā, un skumstu pēc tevis. Atbrauc pie manis! Man tevis pietrūkst! Es tev nopirkšu biļeti! Parīt, rīt, tūlīt! Ko es tev varu apsolīt? Mīlestību! Seksu! Neprātīgu, kaislīgu seksu! Kādu? Tu gribi, lai es par to pastāstu?
Brīdi sakoncentrējies, vīrietis piešķir savai balsij aizsmakušu tembru, un viņa turpmākie teikumi raisa visneprātīgākās vīzijas virknei apmeklētāju:
– Kā garnele es maziem tausteklīšiem rāpošu pa tavu ķermeni… Kā kalmārs es kļūšu neredzams un saplūdīšu ar tevi… Es mīlēšos ar tevi kā astoņkājis – apvīšos ar saviem taustekļiem un izsūkšu visu dzīvības sulu…
Iegājis elementā, plaši žestikulēdams, vīrietis kāpināja balsi, līdz kulminācija izskanēja gandrīz kā kliedziens:
– Kā medūza es dzelšu tevi, līdz tu piederēsi tikai man! Es grauzīšu tevi kā piranja! Kā aligators es aprīšu tevi un…
Šķiet, ne tikai apmeklētāji, bet pat jūra ir apklususi un gaida dramatisko turpinājumu – kas tad būs, kad aligators…
Vīrietis tomēr nepabeidz. Man nezināmu iemeslu pēc viņš pēkšņi pagriežas un, iespiedis krodziņa īpašniekam saujā žūksnīti banknošu, pa ceļam uzgrūzdamies laternu stabiem un grīdas vāzēm, strauji atstāj terasi.
Atliek tikai minēt – vai tiešām sieviete atbildēja „jau traucos!”
Bet varbūt aligatoram šis kumoss izrādījies par lielu?
Un galu galā – kas gan izraisa tik tēlainas vīzijas?
12.
Roberts un Rauls. Liktenis ciešām saitēm abus sasaistījis jau kopš bērnības. Roberts smejas – „tāpēc jau mēs tik līdzīgi”, tomēr, cik nu man bijuši īsi brītiņi viņus satikt un iepazīt, vienīgais, kas šķiet abiem līdzīgs, ir prasme pasmieties par savu nelaimi.
Pirmoreiz viņus satiekam kādā no ikdienišķajām ratiņu pastaigām, kad caur palmu aleju lēnā gaitā virzāmies no jūras krasta uz pilsētu. Kāpiens augšup tur diezgan stāvs, tāpēc parasti piesēžam uz pusceļā novietotā akmens soliņa. Arī šoreiz apstājamies vīteņ-augu žoga ēnā, un es kā parasti izceļu mazdēliņu no ratiņiem. Izņemu no somas ar knupi aprīkoto tējas pudeli, savu ūdens pudeli, un mūsu tējas pauze var sākties. Abi priecīgi aplūkojam visu, kas ap mums – mēļi rozā un koši sārtos hibisku ziedus, dzeltenos tauriņus, ziņkārīgos zvirbuļus, kas čivina kipriešu mēlē, jo izklausās pavisam citādāk, nekā to dara mūsējie, abi parunājamies. Mazulim gribas pašam sajust saulē sasilušā soliņa virsmu, atsperties pret to ar pēdiņām, un es viņam to neliedzu.
Tieši tobrīd aiz muguras atskan sveiciens jauktā angļu un vācu valodā:
– Sveiks, mazais! Gribi ātrāk stāvēt pats uz savām kājām? Nesteidzies! Nav vērts!
Pirmajā brīdī, vēl neatskatījusies, nodomāju – varbūt es kaut ko ne tā saklausīju, varbūt nesapratu? Vācu valoda sen apgūta, piemirsusies, jo – kurš gan tā teiktu?
Tomēr, kad pagriežos runātāja virzienā, lai vismaz atbildētu sveicienam, ieraugu skatu, kas šim tekstam piešķir pavisam citu jēgu.
Mums blakus piestājuši divi kungi sirmiem matiem: viens – nedaudz salīcis, ratiņkrēslā, otrs – krietni aizelsies no stāvā kāpiena augšup, atspiedies pret stumjamā krēsla atzveltni.
Laikam jau mans skatiens atklāti liecina par mulsumu, jo tas, kurš ratiņkrēslā, turpina jokot pēc savas izpratnes:
– Tu ratiņos, es ratiņos. Kādēļ gan mācīties staigāt kājām?
– Neklausieties viņā, – steidzīgi iebilst krēsla stūmējs. – Saprotiet viņu… Nav viegli. Viņš tikai tā joko.
– Es saprotu, – klusi atbildu un labvēlīgi pasmaidu.
Abi vīrieši dodas tālāk, augšup pa taku, viesnīcas virzienā, mēs ar mazdēliņu vēl kavējamies uz soliņa. Tomēr jūtu – pirmītējais prieks par pastaigu noplacis. Sakārtoju ratiņus un arī mēs dodamies tālāk. Labu gabalu priekšā redzu nolīkušo ratiņkrēsla stūmēja muguru, un tā liek man domāt par abiem svešiniekiem. Iztēlē raisās visdažādākās versijas par viņu dzīves drāmu.
Tuvākajās dienās vēl pāris reizes sastopamies uz šī paša gājēju celiņa, īsi sasveicināmies, un ratiņkrēsls steidzīgi tiek aizstumts mums garām – augšup, uz viesnīcu.
Tikai pēc nedēļas mums izdodas aprunāties, kad, nogriežoties palmu alejā, ieraugu abus vīriešus sēžam uz „mūsu” soliņa. Mazulis nemierīgi trinas ratiņos, jo viņa „iekšējā programma” jau zina – tūlīt jābūt „pieturai”.
Negribas traucēt abus vīriešus, lai gan vīteņaugu paēnā pietiktu vietas visiem četriem, tāpēc pielieku soli un, uzjautrinādama mazuli ar mums abiem dziedamo dziesmiņu, naski dodos garām.
– Jaunais cilvēk, kur tad jūsu tējas pietura? – sauc vīrs no ratiņkrēsla.
Saprotu, ka tas ir uzaicinājums apstāties un kādu mirkli uzkavēties. Vēl gan mēģinu atrunāties – „mūs gaida mamma”, tomēr vīrieši jau atbrīvojuši mums sola lielāko daļu un nu atteikties būtu nepieklājīgi.
Kādu brīdi darbojamies katrs „savā programmā” – es sameklēju tējas pudeli, izceļu mazuli no ratiņiem, mēs padzeramies, aplūkojam hibisku krāsainos ziedus; viens no vīriešiem (kā nu zinu – Roberts) palīdz otram (Ralfam) iesēsties atpakaļ ratiņkrēslā, tas palaikam izsaka kādu dzēlīgu piezīmi.
Tad kādu brīdi soliņš ir pavisam brīvs. Pamanu, ka abi vīrieši smaidīdami skatās uz mums.
– Mazais, vai tad tu šodien nemaz negribi pastāvēt kājās? – jautā Ralfs.
Protams, ne jau „mazajam” tas ir teikts, domāju, ka abi vīrieši saprot – sešus mēnešus jauns mazulis vēl nespēj atbildēt uz šādu jautājumu. Bet – nav jau pirmā reize, kad saruna ar mani tiek uzsākta tieši šādā veidā – sarunājoties ar bērnu.
Iesaistos spēlē klusējot – ļauju mazulim atsperties uz saulē sasilušās soliņa virsmas.
– Oi, kāds malacis! Būsi stiprs puika! – skaļi jūsmo abi vīrieši. Saprotu, ka tas jāuztver kā atvainošanās par iepriekš izteiktajām ne pārāk veiksmīgajām piezīmēm.
Mazulim patīk soliņš, viņš skaļi iesmejas un – „ledus izkustas”. Vārds pa vārdam, balansējot starp divām valodām, veidojam stāstus par sevi.
Roberts ir Ralfa vecākais brālis. Dzimuši Erfurtē, ģimenes apjomam pieaugot, palaikam mainījuši dzīvesvietas un tā apceļojuši visu Vācijas vidusdaļu. Tā kā abi bijuši vecākie dēli piecu bērnu pulciņā, agri pieraduši rūpēties par jaunākajiem, kā arī viens par otru. Roberts izvēlējies kļūt par ārstu, Ralfs – par arhitektu. Savas ģimenes pasteigušies izveidot agri, pareizāk – pārāk agri, jo nepratuši pieņemt savu jauno sievu egoismu un ietekmēt liderīgo dzīves stilu. Roberts pirmais sapratis, ka tiek izmantots, un izlēmis ierosināt šķiršanos, taču māte viņu par šo soli bargi nosodījusi – kad jau esot tik gudrs, tad lai pats arī zinot, kā tālāk dzīvot, un nenākot pie viņas ar žēlošanos. Bēgot no visa, kas radījis vilšanos, Roberts atradis mierinājumu armijas hospitālī. Māti viņš nav saticis jau divpadsmit gadus.
Ralfs drīz sekojis brāļa paraugam un, būdams ģimenes lielākais pārgalvnieks, pieteicies misijā uz Afganistānu. Pēc neveiksmīgas kaujas operācijas, kur šķemba skārusi mugurkaulu, Ralfs jau astoto gadu iziet dažādus rehabilitācijas kursus. Jau kopš pirmās dienas slimnīcā viņam blakus ir Roberts – gan ar savām ķirurga zināšanām, gan ar rūpēm un iejūtību. Pašlaik viņi iziet apjomīgu kompleksās rehabilitācijas kursu, kas abiem saistās ar jaunām cerībām.
