“Kāpēc lielveikalā, kas nemaz nepie-der latviešiem, pārdot sarkanbaltsarkanās lentītes? Vai tā drīkst?” 11.novembrī, piezvanot “Dzirkstelei”, jautāja kāda mūsu lasītāja. Ko lai saka? Lielveikalu ķēžu mazpilsētā, kāda kļuvusi Gulbene, mūsu pašu gaume un izvēle ir kapitulējušas. Tādas ir pārdomas, pošoties svinēt valsts svētkus. Šoreiz tie uzjundī iekšēju nemieru, jo pasaules notikumu kontekstā Latvijas neatkarību apzināmies kā vērtību, kuru mums var arī mēģināt atņemt. Un, ja tā notiktu, kuri no mums reāli būs gatavi aizstāvēt savu valsti par personīgās dzīvības cenu? Šī valsts taču nav nemaz tāda, kādu to pirms 20 gadiem iztēlojāmies! Otrdien tumsā, miglā un klusumā izgāju Gulbenes ielās izbaudīt Lāčplēša dienas noskaņu, kad šīs atceres dienas pasākumi jau bija beigušies. Gaisā vēl bija jūtams sērs pēc zalvju šāvieniem. Nebija manāms neviens cilvēks. Vien gaisma daudzajos logos liecināja – Gulbene vēl neguļ. Un tad pievērsu uzmanību raudošai sievietes balsij, kas skanēja caur kāda dzīvokļa atvērto logu: “Jūs visi no manis tikai prasāt un prasāt naudu. Bērni, jums katram vajag! Es strādāju, bet es nespēju nopelnīt vairāk. Tētis neko mums nepalīdz, viņš katru dienu ir pilnā!” Sieviete, šķiet, žēlojās pārējiem ģimenes locekļiem, kuriem nebija ko iebilst pretī. Tāds rūgtuma kamols man iestrēga kaklā. Tāda bezizeja. Mēs tik ļoti esam nemierā, ka lielveikalos tirgo visu, pat mūsu sarkanbaltsarkanās lentītes, un deformē mūsos un mūsu bērnos izpratni par vērtībām, taču negribam (!) neko mainīt. Un vīrieši vienkārši nodzeras.
