Vēl tikai dažas dienas, un būsim sagaidījuši Latvijas Republikas Proklamēšanas dienu. Nozīmīgu dienu mūsu valsts vēsturē. Kārtējo reizi varam pārdomāt, ko man un arī tev īsti nozīmē 18.novembris. Vai tas ir tikai datums, iekrāsots sarkanā krāsā kalendārā, vai tomēr daudz kas vairāk… Daļa sabiedrības atzīst, ka viņiem nav nepieciešams šis Latvijai tik nozīmīgais mēnesis – novembris, lai justos kā šīs zemes patrioti, taču nenoliedzami ir tas, ka sarkanbaltsarkanās lentītes pie cilvēku krūtīm, karogi, publiska himnas atskaņošana, salūts sajūtas un emocijas ikvienā tikai pastiprina. Pavisam nesen, Lāčplēša dienā, pie Brīvības pieminekļa aizkustināja aina, ka, tiklīdz sāka skanēt mūsu himna, pirmo klašu zēni no galvām steidza noņemt cepures. Mēs dzīvojam skaistā zemē – kur cits ar citu mijas četri gadalaiki. Mums ir iespēja baudīt gan spalgu ziemas salu, brist pa sniega kupenām, vasarā – ļauties siltiem saules glāstiem, peldēm jūrā un ezeros, pavasarī – vērot, kā mostas daba, un ieelpot tikko plaukušu ziedu aromātu, bet rudenī – priecāties par to, kā krāsojas koku lapas. Mums ir auglīga zeme, mums ir ezeri, meži, pļavas. Mums ir dots viss, lai cilvēki šeit varētu strādāt un dzīvot labklājībā. Tāpēc ir nepatīkami un skumji apzināties, ka daļa sabiedrības ir vīlusies un, neredzot iespēju šeit strādāt un dzīvot, nevis izdzīvot, dodas prom svešumā un daudzi – uz neatgriešanos.
