Tieši pirms gada ceturtdienas pievakarē Latviju pāršalca šausmīga ziņa – Zolitūdē notikusi traģēdija, iebrucis veikala “Maxima” jumts. Tas šķita kā murgs, no kura gribējās ātrāk pamosties, taču diemžēl šis murgs nebeidzās, bet ar katru mirkli kļuva arvien briesmīgāks. Tur izdzisa 54 cilvēku dzīvības. Tie bija cilvēki, kuri tāpat kā ik dienu pēc darba bija devušies iepirkties, cilvēki, kuri strādāja un veica savus pienākumus, cilvēki, kuri nekad nevarēja iedomāties, ka šādi aprausies viņu dzīves pavediens. Šī gada laikā esmu lasījusi daudzas intervijas ar cilvēkiem, kas bijuši ļoti tuvu saistīti ar šo traģēdiju. Vēl nupat pirms dažām dienām manās rokās nonāca žurnāls ar stāstu par neatliekamās medicīniskās palīdzības mediķi, kura arī strādāja notikuma vietā šajā briesmīgajā naktī. Lai arī viņai savā darba ikdienā nācies pieredzēt dažādus smagus brīžus, šo notikumu viņa joprojām atceras ar šausmām. Un ko teikt tiem cilvēkiem, kuri šajā traģēdijā zaudēja savus vistuvākos cilvēkus? Rīt apritēs gads kopš šīs briesmīgās traģēdijas, taču diemžēl joprojām nav atbildes, kāpēc tā notika, un vainīgie joprojām nav saņēmuši sodu. Ir pagājušas 365 dienas, nomainījušies četri gada laiki, traģēdijas vietā ir strādājuši dažādi speciālisti un izmeklētāji, taču atbilžu nav joprojām… Cilvēkus dzīvē, protams, vairs neatgriezt, taču, manuprāt, šo cilvēku, kas gāja bojā, tuvinieki būtu pelnījuši saņemt šīs atbildes. Varbūt pat ne tikai viņi, bet arī mēs visi – ar cerību, ka līdzīgas situācijas neatkārtosies.
