(Turpinās no 11.novembra laikraksta)
Šie astoņi gadi būtiski izmainījuši abu raksturus. Roberts kļuvis par kaislīgu kristieti, meklējot spēku ticībā, ka brālis atveseļosies; Ralfs – vēl arvien nespēj pieņemt šo brāļa dzīves pozīciju un ir aizliedzis viņa klātbūtnē pieminēt Dievu. Daudz labāk viņš slēpjas aiz skarbiem jokiem, niknuma lēkmēm un šad tad – aiz sevis žēlošanas. Pēc šiem Roberta vārdiem Ralfs krēslā izslienas taisni un sparīgi iebilst:
– To jau tu stāsti pats par sevi!
Roberts iecietīgi pasmaida: – Nu, protams, brālīt!
Šodien gan no Ralfa neesmu dzirdējusi nevienu dzēlīgu piezīmi, gluži pretēji – mani fascinē viņa smiekli. Jautrība ir lipīga – smejas mazulis, smejas abi vīrieši un arī es. Viņi spēj jokot par visu – arī par sirmiem matiem, kas kā karaļa kronis vīrieti spēj izdaiļot jau četrdesmit gados…
Bez īpašas norunāšanas šajā pašā vietā satiekamies arī nākamajās dienās. Apmaināmies ar vienkāršām frāzēm, gaidām, kamēr mazulis padzersies tēju, vērojam apkārtni. Vīrieši reizēm atceras kādu anekdoti, es izliekos, ka tā patiešām ir smieklīga (viņi abi taču smejas!), jo nevēlos atzīties, ka nesaprotu vācu humoru. Daudz labāk man patīk klausīties viņu vienkāršajos stāstiņos par notikumiem skolā. Dažas epizodes atsauc atmiņā manu skolas laiku.
Kad Ralfam ir laba pašsajūta, arī viņš apsēžas uz soliņa, saņem plaukstā mazuļa pēdiņas un it kā ieklausās. Aizver acis. Es neiebilstu – es redzu, cik viņam tas ir svarīgi. Vīrieša skatiens uz brīdi kļūst tik maigs un svētlaimīgs…
Reiz viņš palūdz atļauju bērnu paturēt klēpī, bet – tikai uz īsu mirkli. Neesot savas pieredzes, drusku baidoties. Ierādu viņam, kā to labāk darīt, un man jau atkal acīs sariešas asaras…
Tā arī tagad nespēju atcerēties, kādiem vārdiem tajā trešdienā mēs atvadījāmies. Varbūt kā parasti „līdz rītam, mazais” vai arī – „drīz tiksimies”, jo zinājām – pa šo ceļu mēs iesim arī rīt.
Tomēr nākamajā dienā, aiznākamajā un arī nākamajā nedēļā mēs ar mazuli divatā sēžam alejā uz soliņa… Lūkojamies vīstošajos hibisku ziedos, baltajos tauriņos un saules svelmē nogurušajos,
flegmatiskajos zvirbuļos, un es vēl nenojaušu, ka par Ralfu un Robertu ikdienas atgādinās spilgti dzeltenais grabulis pie ratiņu roktura un mazuļa pēdiņas manā plaukstā…
(Turpinājums – nākamajā otrdienā)
