Iveta Krūmiņa
(Turpinās no 20.novembra laikraksta)
13.
Lai arī divu mēnešu laikā mūsu pastaigas maršruts ir ļoti dažādojies un apgūta ir plaša Pafosas piekrastes teritorija, jau iepriekš aprakstītajai stūra kafejnīcai garām iet gadās diezgan bieži. Neiztrūkstošs pēcpusdienas miera elements vēl arvien ir Nekustīgais Džo uz kafejnīcas atklātās terases, un arī Kriss mūs nav aizmirsis. Pirmajā tikšanās reizē uzdāvinājis mazulim aprikozes, viņš sākumā retāk, vēlāk gandrīz ik dienas „gadās” mūsu ceļā un vienmēr kaut ko sniedz mazdēliņam: aprikozes, persikus, plūmes, vīnogas, labi saprazdams, ka tik mazi bēni vēl augļus neēd.
Parasti šīs īsās sarunas sākas ar pieklājīgu sasveicināšanos – „Jasu, moro mu!” (sveiks, mans mazais – gr.val.), „Jasu, agapi mu!” (sveika, mana mīļā – gr.val.), tam seko Krisa smaids mums abiem, man – kāda īsa frāze angliski, mazulim – daudz vairāk teikumu grieķu valodā. Ja nu es iemanos iestarpināt kādu jaunapgūtu vārdu grieķu valodā, tad tieku apburta ar vēl platāku smaidu, ko neatvairāmu vērš baltu zobu rinda. Kriss laikam jau apzinās šo savu maģisko spēku, jo, ar vienu roku pieskardamies manam elkonim, ar otru norādīdams uz balto “Audi”, kā vienmēr piedāvā mūs aizvest.
Es kā parasti ar galvas mājienu pateicos un norādu uz mūsu „auto” – bērnu ratiņiem, bet vīrietis ar žestiem ilustrē, cik viegli mūsu „auto” ir salocīt un pēc tam bezrūpīgi traukties apkārt visai Kiprai. Kriss labi zina, ka es atteikšos, bet viņa neatlaidība liecina – vēl cer…
Piešķīris sejai iespējami skumju izteiksmi, viņš lūdzoši skatās man acīs, bet es papurinu galvu: „Signomi!” (atvainojiet – gr.val.). Es labi zinu – viņš to neņems ļaunā, jo rīt viss atkārtosies no jauna, pēc tā paša scenārija, ja nu vienīgi dāvinātie augļi būs citi…
„Avrio?” (rīt? – gr.val.) viņš draiski piemiegs aci un gaidīs atbildi, labi zinādams, ka es tikai paraustīšu plecus, klusi pasmaidīšu un pēc tam mēs īsi atvadīsimies.
Mūsu satikšanās parasti notiek pēc diviem scenārijiem.
Ja mēs ar mazdēliņu dodamies pa pastaigu taku gar jūru, pēc ierastās sasveicināšanās kafejnīcas tuvumā Kriss apbrauc mazu līkumu, lai no tālienes mūs vērotu un takas otrā galā sagaidītu pie ostas. Tur seko acumirklīga sasmaidīšanās, pamāšana ar roku. Reizēm viņš izkāpj no mašīnas, lai īsu gabaliņu klusējot paietu blakus.
Mūsu pazīšanās sākumā domāju – tā ir valodas barjera, kas liedz sarunāties, tāpēc es centos vismaz kādu vārdu iemācīties grieķiski, lai rosinātu viņu sarunai: tur, pa labi, pa kreisi, jūra, kuģis, lēni, ātri… Tikai krietni vēlāk saprotu – viņš ir klusētājs un visu man sakāmo izrunā pie sevis domās, un gan jau vēl brīnās – kā es to nesaprotu…
Cits mūsu pastaigu maršruts ved caur pilsētu, pa ielām, kur auto mierīgi var ripināt blakus gājēju ietvei. Ja Kriss mūs pamana šajā ceļa posmā, tad, laiku pa laikam uzmezdams skumju skatienu, stūrē mums blakus, un es melotu, ja teiktu – mani tas nekaitina… Šo ceļu gan izvēlos tikai tad, kad sākotnēji viņa klātbūtni nemanu, tāpēc katrreiz jūtos pārsteigta, kad baltais “Audi” jau atkal klusu piestāj mums blakus.
Pirmajās mūsu tikšanās dienas šī sekotāja klātbūtne mani uztrauc, jo – kā gan lai es zinu, kādi ir viņa nodomi?
Vēlāk Krisa parādīšanās mani sāk kaitināt un es ik dienas mainu pastaigu maršrutu, drīz vien saprazdama – jau atkal esmu izskaitļota.
Kad meita man izskaidro vietējos ieradumus, saprotu, ka tā ir tikai viņa interese par mani, jo pusmūža kipriešiem šādas lēnīgas simpātiju izpausmes esot tipiskas. Es nomierinos un brīžiem pat spēju pasmaidīt par šo savādo izturēšanos.
Pēc divām nedēļām jau esmu pieradusi pie viņa klusējošās klātbūtnes.
Vēl pēc pāris nedēļām Kriss beidzot sadūšojas palūgt man telefona numuru. Kad atbildu, ka man ir tikai Latvijas numurs (vietējiem sakariem īslaicīgi izmantoju meitas telefonu), viņš skumji nopūšas. Varu tikai minēt – kāpēc.
Interesanti, ka šo lūgumu viņš laiku pa laikam atkārto, lai gan esmu pateikusi – šeit esmu uz īsu laiku, tāpēc Kipras telefona kartes man nav. Meita gan pasmaida – vajadzējis saukt to pašu, Latvijas, šeit tāpat pirmo mēnesi īsziņās tālāk par „Kā jums klājas?” – „Paldies, viss kārtībā” nekas nenotiek. Labākajā gadījumā – pēc pāris nedēļām viņš atsūtīs ziņu ar jautājumu, vai nevēlos kopā iedzert alu.
Es gan iebilstu, ka uz Krisu šis scenārijs neattiecas, jo viņš jau pirmajā (lai gan varbūt ne pirmajā) dienā aicināja mūs ar mazuli kafejnīcā pie sava galdiņa. Turklāt – viņš gandrīz ik dienas mūs satiek, pasaka kādu teikumu, kas noteikti ir vairāk par „kā jums klājas”.
Tomēr jāatzīst – tālāk par standarta frāzēm tā arī neesam tikuši, un es bez grūtībām spēju paredzēt mūsu sarunas gaitu.
Iemācos vēl dažas frāzes grieķiski un gaidu iespēju ieviest izmaiņas mūsu „nejaušo” tikšanos scenārijā. Zinu, kā palūgt man nopirkt ūdens pudeli, pajautāt – ko tas nozīmē, pateikt, ka vēlos apsēsties uz soliņa. Interesanti, kā viņš tad rīkosies.
Šodien Kriss mūs sagaida jau pie mājas durvīm. No mašīnas vēro, kā es sakārtoju bērna ratiņus, kā aizsteidzos pēc mazuļa un jau pēc brīža mēs esam gatavi pastaigai.
Tikai tad vīrietis izkāpj no mašīnas un sniedz man paprāvu maisiņu ar saldajiem ķiršiem.
„O, polla!” (ļoti daudz – gr.val.) – pārsteigta izsaucos.
„Ohi, ligo” (nē, maz – gr.val.) Kriss uzsmaida vēl platāku smaidu un kā parasti ar plašu žestu norāda uz balto “Audi”.
Es kā parasti ar galvas mājienu pateicos un norādu uz bērnu ratiņiem, bet vīrietis kā vienmēr cenšas pārliecināt, ka mūsu „auto” ir viegli salokāms un nav iemesls manam atteikumam.
Nelielo pauzi, kas iestājas, kamēr apdomāju savu grieķu vārdu krājumu, Kriss laikam izprot kā iedrošinājumu, jo tūlīt steidz stāstīt, uz kurieni viņš vēlas mūs aizvest. Uz pasakainu augļu dārzu! Pinoties starp grieķu un angļu vārdiem, Kriss stāsta par savu „megalo” (lielo – gr.val.) dārzu kādā kalnu ciematiņā, ar sešdesmit (vai varbūt sešsimt) persiku un tikpat daudz aprikožu kokiem, ar vīnogulāju rindām un olīvkoku žogu, ar arbūzu plantāciju un vēl visu kaut ko. Viņš gribot mums to parādīt!
Jūtos iedvesmota. Vairāk gan no tās dzirksts, kas viņā iedegusies, runājot par sev būtiskām lietām, nekā no vēlēšanās to visu redzēt. Lai arī esmu atzinusi, ka Krisa klusējošā klātbūtne man netraucē, ciemoties pie viņa es neesmu gatava. Es taču neko nezinu par viņu.
Meita gan pirms kāda laika ierosināja apskatīties Krisa mašīnas numuru, un jau nākamajā dienā viss svarīgākais par viņu būtu zināms. Lai arī Pafosa nav maza pilsēta, esmu pamanījusi – vietējie viens otru labi pazīst. Un kā gan citādāk – šajā tūrisma valstī, kur gandrīz visu gadu valda vasara, vakari pieder atpūtai: kopīgām vakariņām, krodziņu un kafejnīcu apmeklējumiem, kad tik viegli ir gan parādīt sevi, gan pavērot citus. Kipriešu lielās ģimenes labprāt pulcējas pie griliem ar suvlaki, labprāt pieaicinot arī savus draugus un paziņas.
Krisa mašīnas numuru tā arī neapskatos, jo negribu ietekmēties no citu spriedumiem – arī Kiprā netrūkst skaudīgu un mēlnesīgu cilvēku, kuriem patīk vīt intrigas. Esmu noskaņota nesteidzīgi vērot, kā tālāk virzīsies mūsu īsās sarunas. Turklāt – pēc divām nedēļām es tāpat došos uz Latviju.
Tad seko piecas dienas, kad Krisu nesatieku. Nedēļas vidū debesīs stumdās tumši mākoņi, un mēs ar mazuli nevēlamies salīt – lietus tūces te uznāk tik pēkšņi! Pēc tam meitai ir brīvdienas, un mēs dodamies tālākā izbraukumā.
Kad atgriežamies mājās, mūsu otrā stāva balkonā vīst flitera rožu, magoņu un bugenviliju pušķi. Cik skaisti! Kāds romantiķis jau atkal ar Amora pastu atsūtījis mums savus sveicienus. Meita smaida: „Tas jau tev.”
Krisu sastopu nākamajā dienā agri no rīta. Ir iestājies jūlija karstais laiks, tāpēc mēs ar meitu un mazuli peldēties braucam agri – jau sešos no rīta – un pastaigā dodamies drīz pēc astoņiem.
Tad arī ielas malā ieraugu Krisa mašīnu. Vēlos pateikties par ziediem, pamāju sveicienu un – acīmredzami samulsinu vīrieti. Saprotu, ka esmu viņu negaidīti pārsteigusi.
Kā pirmā prātā nāk doma – „ahā, šis rīts nenotiek pēc tava scenārija!”.
Kriss gan pamāj ar roku, izmoka saspīlētu smaidu un pievēršas telefonam.
„Iespējams, kādas nepatikšanas,” nodomāju un pagriežos uz jūras pusi. Netraucēsim.
Tomēr jau pēc desmit minūtēm mums blakus piestāj baltais auto, un Kriss atvainojas, ka bijis aizņemts. Viņa labās rokas pirksti nervozi bungo pa stūres ratu, un tieši tāpēc nevaru nepamanīt plato laulības gredzenu. Kur tas bija iepriekš? Es nevarēju to neredzēt!
Mūsu skatieni krustojas kādā nopietnā mirklī.
Tomēr jautājumu pirmais uzdod Kriss: „Tev ir vīrs?”
Es varētu atbildēt dažādi, tomēr izvēlos acīmredzamo: „Tev ir sieva.”
Strauji atveras mašīnas durvis, Kriss nostājas man blakus un atkal, pinoties starp angļu un grieķu vārdiem, skaidro kaut ko par savas dzīves realitāti un sapņiem, par nogurumu un stimulu, par sarunām, kuru viņam pietrūkst.
Atvainojos, ka man nav laika to visu klausīties, jo rīt atbrauc mana māsa ar draugu, man vēl daudz jāizdara, un vispār – pēc nedēļas es aizbraucu.
„Es nesaprotu,” nočukst Kriss. „Mums taču bija tik labi… Kāpēc?”
Skatos uz viņu un, šķiet, pat elpot aizmirstu – es kaut ko nesaklausīju?
„Parakalo eliniki!” (lūdzu, grieķiski – gr.val.) riskēju pārjautāt, jo nez kāpēc iedomājos – varbūt viņš kļūdījies angļu vārdu izvēlē.
Un nu Kriss tur manu plaukstu un atkārto vēl un vēl – mums, bija labi…
Es cenšos neredzēt asaru uz viņa vaiga, jo pati jūtos savādi aizkustināta – tik maz vārdu un tik daudz klusuma bijis starp mums… Kas viņu tik ļoti piepildīja?
