Sandrai Resnei advente ir klusuma, pārdomu, piedošanas un brīnumu gaidīšanas laiks
Šosvētdien ikvienā namā iemirdzēsies pirmā svece adventes vainagā. Sācies klusuma, pārdomu un arī gaišo domu laiks. Šis ir laiks, kad vairāk ieskatāmies savā sirdī un dvēselē. Gulbeniete Sandra Resne atvēra savu sirdi, atļaujot arī citiem ielūkoties tajā. Domāju, nekļūdīšos, ja teikšu, ka sirsnība, atklātība un vienkāršība, kas ir vienas no cēlākajām rakstura iezīmēm, piemīt tieši Sandrai. Viņas dzimtā vieta ir Latgale – Balvu puse, Bērzpils pagasts, kur ticība un tradīcijas, kā viņa pati atzīst, cilvēkos ir dziļi iesakņojušās. Jaunībā Sandra studēja Kultūras darbinieku tehnikumā un paralēli strādāja Viļakas pilsētas bibliotēkā. Bet tad pārcēlās uz Stāmerienu un ilgus gadus strādāja Stāmerienas bibliotēkā. Pirms desmit gadiem nopirka dzīvokli Gulbenē. Uzzināja, ka Gulbenes vidusskolas bibliotēkā nepieciešama bibliotekāre. “Pieteicos, un mani paņēma,” saka Sandra un piebilst, ka tad līdztekus arī mācījusies Rēzeknes augstskolā un ir ieguvusi bakalaura grādu sociālajā pedagoģijā.
Lai arī Sandras bērnībā netika skaļi runāts par adventes laiku, arī Ziemassvētkus nesvinēja, viņas ģimenē šie svētki tomēr tika atzīmēti. Sandra atceras, ka arī adventes laikā tika iedegtas sveces, un viņas mamma nevis pinusi adventes vainagu, bet gan kā dekoru izgatavojusi siena silīti Jēzus bērniņam. “Manā bērnībā mūsu mājās svinēja arī Lieldienas, runāja par Latvijas dzimšanas dienu. Gan mana māsa, gan mans dēls Markuss ir dzimuši 18.novembrī. Mamma vienmēr teica, ka māsa ir dzimusi Latvijas dzimšanas dienā, bet mēs kā bērni īsti nesapratām, kas tad tie par svētkiem, jo skolā jau par 18.novembri tajā laikā nerunāja,” atceras Sandra.
Četras sveces adventes vainagā simbolizē četras nedēļas – četri pakāpieni ceļā uz Ziemassvētkiem. Tā ir gaismas uzvara pār tumsu.
“Tā kā esmu kristiete, tad advente man ir klusuma, pārdomu, piedošanas un brīnumu gaidīšanas laiks, kā arī baltu cerību, skumju un patiesa prieka laiks. Patiesībā adventes laiks būtu jāpavada dziļās pārdomās un lūgšanās, kad jānožēlo grēki un jāpiedod citiem,” saka Sandra.
Sākoties adventes laikam, viņu jo īpaši spēcīgi pārņem skumjas, domājot par aizgājušajiem tuvajiem cilvēkiem. Emocijas šajā laikā saasinoties. Katru svētdienu līdz pat Ziemassvētkiem viņa dodas uz kapiem, lai iedegtu svecīti pie sava vecākā dēliņa Kristera kapa. “Šajā laikā es ļoti skaudri izjūtu, cik ļoti viņa man pietrūkst. Domās pakavējos bērnībā, atceros tēti un citus tuviniekus, kuri uz mums noraugās no mākoņa maliņas, un ceru, ka arī aizlūdz par mums,” saka Sandra un piebilst, ka šis laiks liek pārdomāt ar steigu piepildītās dienas, pakavēties notikumos, kas mūs skar. Šobrīd ļoti aktuāls ir Gulbenes vidusskolas liktenis. Sandra tik ļoti vēlas, kaut tiktu nosargāta šī skola, kā viņa saka, “mūsu Gulbenes vidusskola”. Un šis taču ir brīnumu laiks… “Es saprotu, ka ir nepieciešama skolu reforma, bet ne jau tā. Ir viegli pieliekties un paņemt akmeni, ar ko otram iesviest tieši sejā… Sāp nepamatoti pārmetumi, sāp apvainojumi. Es tik ļoti vēlos, lai mana audzināmā 12.klase nebūtu pēdējie, kuri saņems žetonu ar uzrakstu – Gulbenes vidusskola. Es skatos uz šiem jauniešiem un skumstu, ka mani brīnišķīgie bērni, kuri man kļuvuši tik tuvi kā pašas bērni, pavasarī aizspurgs kā putni no ligzdas, bet tajā pašā laikā priecājos par viņiem, jo no spurainiem pusaudžiem viņi ir izauguši par brīnišķīgiem jauniešiem,” atzīst Sandra.
Kaut arī Sandra nāk no ļoti ticīgas ģimenes, viņas ceļš līdz ticībai ir bijis visai grumbuļains. Bērnībā uz baznīcu abas ar māsu gājušas reti, jo bija tāds laiks un arī viņām kā bērniem tas nešķita vajadzīgs. Tikai saņemot ļoti smagus likteņa sitienus, Sandra atradusi ceļu pie Dieva. Ir bijuši brīži, kad noliegusi Dieva esamību. Un viņu var saprast, jo saņēmusi vissmagāko sitienu, kādu vien var saņemt māte, zaudējot savu bērnu. “Tikai pēc sarunas ar katoļu priesteri Vjačeslavu Bogdanovu es atguvu ticību Dievam. Un esmu arī pārliecinājusies par Dieva esamību un žēlastību vairākkārt. Pavisam viegli ir pazaudēt ceļu, nomaldīties, pakrist, nosalt. Kāds pamanīs un palīdzēs, bet var arī nepalīdzēt. Kāds sapratīs, pastieps roku, bet var arī nesaprast. Un tad, kad tuvojas šī paklupšanas reize, nosalšana, pazušana, kad nav kam vairs lūgt palīdzību, mēs atceramies Dievu. Pārliecināt kādu ticēt ir ļoti grūti, katram pašam ir jānonāk pie šīs atziņas. Cits pie tā nonāk caur sāpēm un ciešanām, un visbiežāk tā arī ir. Tas ir jāatrod sirdī pašam, un pašam pie tā jānonāk. Ticība nav tā lieta, ko otram var uzspiest,” pārliecinājusies Sandra, kurai otrs dēliņš Markuss pieteicies kā brīnums, pavisam negaidīti. Ne velti sakot, ka bērni ir Dieva dāvana. “Esmu piedzīvojusi šo brīnumu. Kārtējo reizi pārliecinājos, ka augstāki spēki ir. Esmu neizsakāmi laimīga, ka man ir Markuss – mans dēliņš. Šajā adventē mūsu dzīvē gaidāms skaists notikums, tieši manā dzimšanas dienā, 7.decembrī, Markuss saņems iestiprināšanas sakramentu,” stāsta Sandra.
Šosvētdien, pirmajā adventē, Sandra dosies uz baznīcu. Viņa atzīst, ka dievnamu neapmeklē bieži, bet tad, kad lūdzas, pasaka paldies visaugstākajam par veiksmīgu dienu, pateicas par veselību, par to, ka ir darbs, par to, ka apkārt ir labi un jauki cilvēki. Viņa zina, ko nozīmē, kad ir ļoti slikti, jo ir izgājusi cauri smagiem dzīves pārbaudījumiem, guvusi pamatīgu iekšēju rūdījumu. Viņa atzīst, ka, tiklīdz ieiet baznīcā, rodas sajūta, ka ir nokļuvusi citā pasaulē, kur ikdiena atkāpjas. “Ieeju ar bijību,” saka Sandra un piebilst, ka tā svētdiena, kurā ir pabūts baznīcā, tiek pavadīta ar iekšēju mieru un gaišumu sirdī. “Baznīca māca tikai labu. Varam ticēt vai neticēt Dievam, varam ticēt kādiem citiem varbūt augstākiem spēkiem, bet man liekas, ka kaut kas augstāks par mums noteikti ir,” uzskata Sandra.
Viņa novērtē arī to, ka cilvēks uz baznīcu aiziet tikai reizi gadā, Ziemassvētkos. Galvenais, kas ir viņa sirdī. “Varbūt cilvēks neiet uz dievnamu, bet sirdī viņš ir ļoti labs, sirsnīgs un dāsns. Protams, jebkura kristieša pienākums ir apmeklēt dievkalpojumus, bet cilvēki ir tādi, kādi viņi ir. Mēs visi esam grēcīgi. Ziemassvētkos, iespējams, cilvēkam ir šī svētku sajūta un viņš vēlas aiziet uz dievnamu. Un kāpēc gan lai viņš neatnāktu? Varbūt viņš grib gūt brīnumu sirdī?”
Sandru priecē, ka Ziemassvētku tradīcijas nekur nepazūd. Arī savā ģimenē viņa cenšas saglabāt šo jauko brīnumu – Ziemassvētku gaidīšanu. Šie svētki nav iedomājami bez svētku egles, bez piparkūku un pīrāgu smaržas piepildītas mājas. Eglīti parasti rotā dēliņš. Ziemassvētku vakarā viņa kopā ar dēlu dodas uz dievkalpojumu katoļu baznīcā. Ir uzklāts galds un mājās valda svētku noskaņa.
