Lāči klīst pa Gulbenes novada mežiem. Iedzīvotāji manījuši lāču pēdas un iemūžinājuši tās arī fotogrāfijās.
Mednieks Juris Prokofjevs “Dzirkstelei” stāsta, ka lāču pēdas Litenes pusē ir manījis jau sešus gadus. “Katru gadu redzu lāču pēdas un arī lāčus esmu redzējis. Reizi gadā nesanāk redzēt lāčus, bet divos gados reizi – gan,” saka J.Prokofjevs. Tagad viņš manījis lāča pēdas pie Latvijas armijas karavīru nometnes 23.novembrī, kad uzsniga sniegs. J.Prokofjevs domā, ka lācis devās meklēt vietu, kur pārlaist ziemu. Šajā pašā dienā divu lāču pēdas esot manītas arī uz Litenes un Alūksnes novada robežas. “Mūsu mežos lāču tēviņi atrod sev kādu izgāztu koku, saknes, apguļas un, ja ir kārtīga ziema, apsnieg ar sniegu un guļ, bet, ja temperatūra ziemā ir mīnus 5, mīnus 10 grādi, tad lāči tā īsti neguļ, bet gan snauduļo,” stāsta J.Prokofjevs.
Ziemeļaustrumu virsmežniecības inženieris medību jautājumos Laimonis Kļaviņš stāsta, ka lāči nav retums. “Kādreiz tos skaitījām, bet mūsu cilvēku ir tik, cik ir, un mēs pamatā vairs uzskaiti neveicam. Lācis nav medījamais dzīvnieks, līdz ar to uzmanību stipri viņiem nepievēršam. Ja kāds kaut ko pastāsta, tad tikai pieņemam to zināšanai, kur kāds lācis ir bijis manīts. Tas nav arī nekāds jaunums. Lāči dzīvo Gulbenes pusē. Piemēram, Litenē mednieki bija nofotografējuši tos pie barotavām. Tas bija rudens pusē. Lāči bija pat nofilmēti Līgo pagastā. Lāči mūsu mežos – tā nav nekāda lielā sensācija,” saka L.Kļaviņš un piebilst, ka jāņem vērā, ka Igaunijā tos medī, arī aiz pierobežas, Novgorodā tos medī. Tas ir loks, kur dzīvnieki apgrozās un arī atnāk līdz mums. Kādam iepatīkas un paliek tepat pie mums pārlaist ziemu, cits aiziet tālāk.
Ja cilvēkam gadās sastapties ar lāci, tad nevajag vicināt rokas un kājas. Bez liekām emocijām un skaļuma jādodas prom. Dzīvnieks jau parasti uzbrūk aizstāvoties. “Būtībā jau lāčiem būtu jābūt migā, kaut gan visu laiku jau bija samērā silts, aukstums ir iestājies pavisam nesen,” saka L.Kļaviņš.
Mūspusē atkal manītas lāču pēdas
00:00 02.12.2014
480