Guntars Šmits sevi uzskata par dzimtās vietas patriotu
Guntars Šmits sevi sauc par īstenu lejasciemieti. Viņa dzimta šajā pagastā dzīvo jau vairākās paaudzēs. Te dzīvojuši viņa vecvecāki, arī vecāki. Arī viņš pats nav devies kaut kur plašajā pasaulē, bet ar savu ģimeni dzīvo un saimnieko Lejasciemā, strādā Lejasciema vidusskolā par mājturības skolotāju un ir gatavs sava dzimtā Lejasciema labā darīt, ko vien vajag.
“Tas, ko cilvēks izdomā, bieži vien nepiepildās. Dzīve pati mums piespēlē dažādas izdevības un saliek visu pa īstajām vietām. Es savulaik teicu, ka nekad mūžā nebūšu skolotājs, bet te nu es esmu!” saka Guntars. Savulaik viņš ieguvis universālvirpotāja arodu Rīgas 3. tehniskajā skolā, pēc tam sekojis dienests armijā. Vēlāk uzsācis studijas Latvijas Universitātes Pedagoģijas fakultātē, apgūstot darbmācību, tēlotājmākslu, rasēšanu, taču tās nav pabeidzis. “Pāris gadus vēlāk Lejasciema skolas direktors man piedāvāja strādāt skolā. Lai arī sākumā iebildu, ka neesmu tam gatavs un man nav arī prakses, beigās tomēr nolēmu pamēģināt. No sākuma strādāju kā vizuālās mākslas skolotājs, pēc tam skolotājs Ēriks Doropoļskis pierunāja pārņemt mācīt arī zēniem darbmācību. Tā šobrīd skolā tiek vadīts jau 21.gads. Pirms sešiem gadiem ieguvu arī augstākās izglītības diplomu Latvijas Lauksaimniecības universitātē,” stāsta Guntars. Šobrīd viņš māca mājturību zēniem gan Lejasciema vidusskolā, gan Gulbenes Bērzu sākumskolā, gan arī skolās Trapenē un Ilzenē.
Bērni ir jāmāk ieinteresēt
Guntaram savs darbs patīk. Viņš labprāt dalās ar bērniem gan savās teorētiskajās, gan arī praktiskajās zināšanās un pieredzē. “Pirmais, ko es prasu no saviem skolēniem, ir disciplīna un, protams, rūpība un pacietība,” saka skolotājs. Viņš atzīst, ka bērni ir jācenšas ieinteresēt. “Pēc teorijas izklāstīšanas lieku audzēkņiem darboties praktiski un parasti arī pats kaut ko darbojos. Bērni bieži vien nāk pie manis, skatās pār plecu, jautā, ko daru es. Tā arī viņos rodas interese. Esmu novērojis, ka bērni nav pieraduši paši domāt. Viņiem trūkst fantāzijas, radošuma, protams, nomāc arī slinkums, taču, ja māki kaut drusciņ iekustināt, ievirzīt, paskubināt, tad viss izdodas,” ir pārliecināts Guntars. “Mācu to, kas tiešām pēc tam noderēs. Instrumenti gan, protams, kļūst arvien labāki un modernāki, taču sākumā ir jāiemācās strādāt arī ar vienkāršajiem instrumentiem un galvenais ir pašam jāpiedomā pie tā, ko tu dari, piemēram, iedod figūrzāģi, bet nogriezts tiek šķībi. Tas ir tikai tāpēc, ka zāģējot netiek piedomāts pie tā, ko dara. Zāģē taču pats cilvēks. Ja viņš to nedarīs ar prātu, tad jau nekas neiznāks,” ir pārliecināts Guntars. Viņš atzīst, ka, strādājot šos nu jau daudzos gadus skolā, viņš ir iemācījies atšķirt, kuram bērnam ir talants un kurš tiešām kādreiz būs amatnieks un kuram nepieciešamas tikai pamatzināšanas. Liels gandarījums skolotājam ir tad, kad pie viņa ciemos atnāk bijušie audzēkņi un saka paldies par savulaik iemācīto un noderīgajiem padomiem, kas nu jau noder ikdienas darbā.
Arī pašam Guntaram, kā viņš saka, patīk taisīt mākslu. Pirms diviem gadiem Lejasciemā Pienotavas kalnā pie Tirzas upes tika uzstādīts skaistais Guntara gatavotais ceļrādis. “Ja rodas kāda laba ideja, kurā vienojas cilvēki ar savu domu kopību, tad materiāli atrodas paši un viss notiek tā, kā tam jānotiek.” Guntars ir gatavojis arī vairākas māju norādes zīmes, arī dažādus citus pasūtījumus. Šovasar viņa gatavotais vides objekts – ritenis – tika vests kā dāvana uz Novada svētkiem Litenē, viņa izpildījumā tapa arī plosts. “Ja tu to proti, kāpēc lai to neizdarītu! Ja ir nepieciešama kāda palīdzība, esmu ar mieru darboties pagasta labā!” Guntars tiešām ir sabiedriski aktīvs cilvēks un labprāt iesaistās dažādās pagasta aktivitātēs. Viņš arī gandrīz kopš pirmsākumiem dzied Lejasciema korī. “Man tas patīk! Visi brīnās – seši kilometri no manām mājām līdz Lejasciema centram, sniegs vai lietus, bet Guntars ir klāt, citi pat tepat pāri ielai nevar pārskriet. Labprāt iesaistos arī skolas un pagasta sporta spēlēs, pārstāvu arī pagasta komandu novada sporta spēlēs. Vasarā braucu ar velosipēdu, paskrienu. Jo vairāk kusties, jo mazāk kreņķu!”
Jāpiebilst, ka savulaik ar Guntara iniciatīvu tika uzsākta arī parakstu vākšana vēstulei, ko sūtīt Satiksmes ministrijai par Lejasciema ceļa sakārtošanu. Šobrīd Guntars saka – viņa kļūda bijusi tā, ka šo akciju vajadzējis izvērst daudz plašāku un varbūt ne tikai mūsu novada, bet arī apkārtējo novadu līmenī. “Vajadzēja darīt to daudz plašāk, tad varbūt arī būtu bijis lielāks panākums un efekts tam visam. Tiesa, arī tad pēc nedēļas Gulbenes ceļudaļas vīri bija klāt un kaut nedaudz pielāpīja ceļu.”
Kā Guntars pats atzīst – viņš ir īsts Lejasciema patriots un ir gatavs iestāties par savu Lejasciemu. “Tā ir svēta lieta! Te ir mana dzimtā vieta. Man ir savi 30 hektāri zemes, neliela saimniecība. Lejasciemā ir labi un mierīgi dzīvot. Kādreiz, redz, Lejasciems bija pilsēta, žēl, protams, ka šīs tiesības tika zaudētas. Savulaik Lejasciemā bija arī baznīca. Būtu jauki, ja to kādreiz izdotos atjaunot, cilvēki to tiešām arī gribētu, taču acīmredzot tam vēl nav pienācis īstais laiks. Esmu pārliecināts, ka katrai lietai, katram notikumam dzīvē pienāk savs īstais laiks,” saka Guntars.
