Pagājušajā nedēļā kāda mūsu lasītāja no Līgo pagasta zvanīja uz redakciju, lai paustu savu sašutumu un izteiktu neapmierinātību par to, ka vērienīga delegācija novembra nogalē no Latvijas devās uz Gruziju. Līdz ar Valsts prezidentu uz Gruziju devās vairāki ministri un vairāki desmiti uzņēmēju. Sieviete bija neizpratnē, doties jau uz turieni pieredzes apmaiņā varot, bet kāpēc tik ļoti plašai delegācijai uz turieni ir jābrauc? “Vai brauc par savu vai mūsu, nodokļu maksātāju, naudu? Viņi tur bija divas dienas. Ko var paveikt pa divām dienām? Neko. Plezīrs! Vai tiešām dzīvojam tik bagāti?” viņa teica un piebilda, ka saprastu šādus tik lielā skaitā pārstāvētu delegāciju braucienus tad, ja mēs dzīvotu tā, kā dzīvo Šveicē vai Vācijā. Viņas emocijas varēja saprast. Cilvēkam sāp sirds, jo, piemēram, tie, kas nodarbojas ar piena lopkopību, tagad, kā viņa uzsvēra, “knapi velk” galus, jo piena iepirkuma cenas krīt un ne jau zemnieka spēkos ir to ietekmēt. Laukos cilvēki raujas melnās miesās. Tajā pašā laikā valstī ir ierēdnis ierēdņa galā, bet kāds ir labums? Tam nu jāpiekrīt. Tāpēc jau arī dzīvojam tā, kā dzīvojam. Un ko viņi visi dara? Par to cilvēkiem īstas skaidrības tā arī nav. Savukārt par to, kāpēc pie mums ir tik daudz ierēdņu, kādā no interneta portāliem atradu labu un pavisam vienkāršu atbildi – mēs esam ļoti draudzīga tauta un draugiem vajag darbu. Darbu, kur maksā, bet ar darīšanu var pagaidīt.
