(Turpinās no 2.decembra laikraksta, noslēgums)
15.
Taisons jau kopš mazotnes bija ļoti īpašs kaķis – ne reizi vien pārliecinājāmies, ka viņš ir ļoti patstāvīgs un absolūti neprognozējams. Zinātāji gan tā raksturo visus Kipras kaķus – garkājainus, ar platu krūšu kurvi, spēcīgus. Viņi paši iekarojot savu telpu!
Taisonu noteikti var saukt par „kiprieti”. Līdz ko baltais runčuks iemācījās veikli staigāt, tā sadraudzējās ar divreiz lielāku gumijas bumbu un dzenāja to ne sliktāk kā jebkurš puišelis – ar galvu strauji atgrūda, tad dzinās pakaļ un lēkāja ap to šurpu turpu. Kad bumba neklausīja, kaķēns nikni centās nagiem tajā ieķerties un pārmācīt, bet, ja kāds mēģināja bumbu noņemt, kaut vai lai piespēlētu kaķēnam, runčuks dusmīgi bozās. Nospriedām – nu, gluži kā kaimiņu zēns!
Vēlāk viņa mīļākā izklaide bija – skriet pakaļ prom aizsviestai lietai un nest to saimniecei atpakaļ. Tieši tā savu suni ik dienas pagalmā dresēja cits kaimiņš. Mēs gan dzīvoklī mētājām mīkstu rotaļu mantiņu, kas palaikam prasījās uz mazgāšanu, līdz pēc kādas trešās tīrīšanas reizes Taisons to vairs neatzina par savējo, bet citas viņu garlaikoja. Pāris reizes gan noskatījās, kā jaunā plīša pele vai vāvere aizlido pāris metrus tālāk, tad kādu brīdi vēroja, vai nesekos kāda kustība, līdz laiski izslējās un aizslāja tai pakaļ. Atnesis atpakaļ, vērīgi ieskatījās man sejā, it kā gribētu pajautāt: „Vai tiešām nav kādas piemērotākas izklaides? Cik bērnišķīgi…”
Laikam jau Taisons jutās pieaudzis, jo, demonstratīvi ignorēdams tradicionālās kaķu rotaļas – kustīgos kamoliņus, ripojošos un skrienošos priekšmetus, kā arī pagalma trokšņus un notikumus, iekārtojies uz izlietnes malas, ilgi tupēja pie ūdenskrāna un vēroja, kā tas pil… Mīļā miera labad nācās pieskatīt, lai krāns mazlietiņ tecētu, citādi skaļās kaķa vaimanas traucēja arī kaimiņus. Kamēr ūdens pilēja, dzīvoklī valdīja miers un klusums.
Pēc kādām dienām pamanījām – runčuks iemācījies padzerties! Prātīgi nostāties uz izlietnes malām un ar muti uztvert ūdens piles! Īsts akrobāts!
Kādā dienā izlietnes mala bija kaķi nodevusi… Pārnākot mājās, redzējām – slapja bija ne tikai runčuka galva, bet arī krietna daļa kažoka.
Tomēr kaķis neizskatījās satriekts, drīzāk – iepriecināts. Acīmredzot siltais Vidusjūras klimats neradīja salšanas sajūtu, drīzāk – nejaušais slapjums bija atvēsinājis. No tās dienas Taisonam radās jauna izklaide – labprātīga pelde zem izlietnes krāna.
Tad beidzās jūnijs un arī mana vasaras atpūta pie meitas, es atgriezos mājās, tomēr interese par augošā runča jaunajām interesēm nezuda. Būdamas gana nevainīgas, kā, piemēram – ilga un nekustīga televizora un veļas mašīnas vērošana, ritmiska mūzikas klausīšanās, vizināšanās mašīnā uz priekšēja paneļa – tās uzjautrināja.
Tomēr tālākie notikumi radīja pamatotas bažas. Runcis auga un līdz ar viņu paplašinājās arī apgūstamā teritorija. Taisonam vairs nepietika ar dzīvokli un pagalmu. Viņš devās medībās uz ielas pretējo pusi, kur vairāku hektāru platībā brieda arbūzu un meloņu apaļie vaigi. Aiz tā skatu uz jūru piesedza biezs krūmājs un zemu palmu puduris.
Latvijā kaķis savu mednieka instinktu saimniekam izrāda pie gultas (vai sliktākajā gadījumā – gultā) noliekot pusdzīvu peli vai putnu. Kiprā pele ir retums, toties ķirzakas sastopamas visur. Tāpat arī lielas skudras, tarakāni un zirnekļi, šad tad gadās pa kādam sisenim. Visai bieži dārzos ierāpo čūskas.
Taisons nemedīja sīkumus. Strauji izaudzis līdz sešus kilogramus smagam kaķim, viņš atgādināja smagsvara cīkstoni. Platu pieri, spēcīgiem krūšu kauliem šis runcis jebkurā cīņā būtu uzvarētājs. Tāpēc viņš nekrāmējās ar sīkumiem un mājās saimniecei nesa… čūskas. Pa logu istabā un – gultā.
Labi, ka cīņā ar pirmo rāpuli kaķis bija to nobeidzis, citādi notikumi izvērstos daudz traģiskāk… Protams, neiztika bez milzīga izbīļa, bez asarām un – radikāla problēmas risinājuma. Taisonam bija jāizvēlas – naktis pavadīt laukā vai istabā.
Kaķis bija pieaudzis un izvēlējās palikt laukā, brīvībā. Medīt čūskas un saņemt par to uzslavas, jo vismaz reizi nedēļā agrās rīta stundās Taisons, lepni izslējies, gaidīja pie durvīm saimnieci, lai atrādītu savu medījumu. Kādā no grāmatām par kaķiem lasīju – tā kaķis gādājot par savu daļu kopējā budžetā, un par to, protams, viņam pienākas uzslava. Tikai dzīvē tā nez kāpēc izpaužas spiegšanā un kliegšanā.
Tad kādā rītā visu acīm pavērās pavisam neticams skats – kopā ar Taisonu pretējās mājas dārzā, pa arbūzu un meloņu vagām, draiskojās tikpat liels un veikls ruds dzīvnieks, kas noteikti nebija kaķis. Tā kuplā aste te izslējās kā karogs, te, strauji noliekusies, pazuda no redzesloka. Lapsa! Prāvais runcis, kurš līdz šim nebija izrādījis nekādu interesi par citiem kaķiem, bija atradis sev piemērotu draudzeni.
Pirmajā brīdī šis fakts visiem šķita amizants, un, līdzko jautrais pārītis atkal bija pamanāms, vienmēr atradās kāds, kurš sauca: „Skatieties! Atkal!”
Bet Taisons acīmredzot nebija muļķis. Apnicis lēkāt pa irdenajām vagām, kur kājas pinas stīgās un lapās, viņš draudzeni uzaicināja paciemoties mājās…
Tā bija tikai sagadīšanās, ka meitas dzīvokļa logs todien bija aizvērts, citādi – kas zina… Varbūt pārnākot mājās no darba viņa savā gultā atrastu guļam divus – runci un lapsu.
Tāpēc todien viņi abi ķeršanu spēlēja piemājas pagalmā.
Nākamajā rītā pie meitas ieradās mājas īpašnieks: „Tā nevarēs turpināties…”
Saprotams.
Kad 4. gadsimtā Kiprā savairojās čūskas, Sv.Jeļena noorganizēja 1000 kaķu ievešanu, lai tās iznīcinātu. Kaķi šajā cīņā, protams, uzvarēja, un kopš tā laika kiprieši tos īpaši ciena, godā un joprojām uzskata par stiprāko ieroci cīņā ar čūskām. Šeit kaķim neviens pāri nedarīs.
Un tomēr – cilvēkam sava dzīvība arī jāsargā. Jāmeklē risinājums.
Kipra ir tūrisma valsts, kur iedzīvotāju kontingents ir ļoti mainīgs, varbūt tāpēc tur izveidotas un plašumā plešas vairākas dzīvnieku patversmes, kur daudzajiem aizceļotājiem atstāt savus mājdzīvniekus. Tiesa, viņi savus kaķus nezin kāpēc izvēlas pamest klosteru tuvumā. Varbūt domā – tur par tiem parūpēsies mūki un mūķenes, tāpat kā 4.gadsimtā?
Uz kādu no šīm patversmēm mājas saimnieks Kostas ieteica nogādāt arī Taisonu – visu iedzīvotāju drošības dēļ. Nācās izlemt.
Dažas no šīm patversmēm atrodas patālu no apdzīvotām vietām, kalnos, un kaķiem tur ir labi apstākļi. Par to pārliecinājāmies pašas, jo savulaik, braukājot pa Kipras mazajiem ciematiņiem, vairākas gadījās pa ceļam. Vienā no tām meita arī atrada mājvietu Taisonam.
Viss notikušais nebija palicis bez pēdām attiecībās ar dažiem nama iemītniekiem, tāpēc meita izlēma meklēt dzīvokli citur un jau pēc pāris nedēļām pārcēlās uz to. Šis nams atradās dziļāk pilsētā, viesnīcu zonā, un tā īpašnieks kategoriski aizliedza turēt mājdzīvniekus. Pēc visa notikušā meita to arī vairs nevēlējās.
Vēl pēc kāda laika viņu uzmeklēja Kostas, lai pateiktu – Taisons ir atgriezies. Un lapsa arī.
Kad runcis savu kārtējo medījumu ieraduma pēc nolika sen zināmajā vietā – pie ārdurvīm, viņam nepaveicās – pa tām iznāca jaunais īrnieks rumānis un ilgi nebija apklusināms. Taisons vēlreiz tika nogādāts patversmē kalnos.
Kad šis scenārijs atkārtojās trešo un ceturto reizi, runcis laikam jau arī bija kaut ko sapratis, un savus medījumus vairs nelika pie mājas ārdurvīm. Kaut kur pazuda arī lapsa. Taisons nomierinājās vai varbūt – nobrieda un iekārtojās uz dzīvi pie arbūzu un meloņu lauka īpašnieka.
Šovasar bieži eju garām šim laukam un cenšos ieraudzīt Taisonu. Ņemu uz rokām mazdēliņu un stāstu par neparasto balto runci. Un abi minam: interesanti – vai viņš mani vēl pazītu?
Kādā dienā izdodas satikt nama saimnieku. Sasveicināmies un, protams, atceramies Taisonu. Izrādās, runcis nekur nav pazudis. Sargā ne tikai arbūzu lauku un māju, bet visu tuvāko teritoriju. Neviens iemaldījies kaķis vai suns šinī apkārtnē ilgi neuzturoties.
Savējie? Jā, ar tiem Taisons labi saprotas. Pareizāk gan laikam būtu otrādi – visi akceptē Taisonu. Saimnieku. Barvedi. Neiebilst. Tad jau viss ir kārtībā.
Dažas dienas vēlāk pļavā aiz arbūzu lauka, šķiet, pavīd balta mugura un es skaļi saucu: „Taison! Taison!”
Baltais plankums apstājas, ieklausās, pazūd. Apguļas jeb paslēpjas zālē. Saucu vēlreiz un nogaidu. Sakustas smilgas, un viss. Taisons vienmēr ir bijis apdomīgs un piesardzīgs.
Jau apsveru tos trīsdesmit soļus, kas man būtu jāsper pāri arbūzu laukam, bet prāts brīdina: tā nedrīkst!
Pretim nāk cilvēki, un es apklustu. Galu galā – varbūt man tikai izlikās. Tā reizēm notiek, ka iztēle rada vīzijas. Un varbūt pat labāk viņu nesastapt, tikai zināt – Taisons ir tur un būs arī nākamajā vasarā. Gan jau tad mēs tiksimies.
