Vienvakar vedot suni vakara pastaigā, kāds nejauši ceļā satikts vecs vīrs piepeši apturēja mani un lūdza atļauju kādu gabaliņu paiet līdzās, lai parunātos, izkratītu sirdi. Kurš gan nezina to parunu, ka pirmajam pretimnācējam uzticēt savus dvēseles noslēpumus ir visvieglāk. Nebiju lepna. Vīrs bija mazliet apreibis, izskaidroja, kas par bēdām viņu māc un kālab ir centies tās slīcināt alkoholā. Vārdu pa vārdam viņš man izstāstīja visu savu dzīvi. Neteikšu, ka man tas bija vajadzīgs. Drīzāk izlikos, ka klausos pieklājības dēļ. Bet tad redzēju, kā mans suns šim labestīgajam cilvēkam laipni laiza roku. Un pat beidzot sadzirdēju vīrieša sacīto. Viņš runāja par to, cik reizēm svarīgs ir pretimnākoša cilvēka smaids, labs vārds, jo tas taču neko nemaksā. Vecais vīrs klāstīja, ka, pensionārs būdams, labprāt par brīvu iet palīgā dažādos darbos tikai par pliku paldies. Viņa tuvinieki to nespējot saprast, pārmetot. Vīrietis teica, ka ir lasījis manus rakstus. Viņš atklāja, ka kādreiz ir gribējis būt dzejnieks, neesot izdevies, bet vēl tagad viņam domas vislabāk virknējoties dzejas vārsmās. Bija jūtams, ka viņam negribas iet mājās, kur viņu gaida tikai kaķis. Tāda smeldzīga vientulības sajūta un ilgas pēc cilvēciska siltuma bija viņā. Apmetām līkumu naksnīgajās Gulbenes ielās. Vīrs pavadīja mani un suni līdz pašam manas mājas slieksnim. Atsveicinājāmies ar vārdiem: “Līdz citai nejaušai tikšanās reizei!” Vēl ilgi manī bija tā cilvēka smeldze. Un es domāju par to, ka varbūt no šīs nejaušās tikšanās ieguvējs bija nevis viņš, bet es pati. Nedrīkst ļaut sirdij aprepēt!
