Gads tuvojas noslēgumam, bet šķiet, ka vēl tik daudz kas ir jāpaspēj un jāizdara. Mūsu dzīve ir kā nebeidzams skrējiens, un jo īpaši tagad, mūsdienu tehnoloģiju laikmetā, tā, šķiet, ir uzņēmusi milzīgus apgriezienus un mēs skrienam tai līdzi, dažu brīdi pat varbūt pazaudējot sevi, savas sajūtas, savas vēlmes, laiku, ko vajadzētu veltīt sev un saviem tuvajiem. Šodien laikrakstā varat lasīt interviju ar mūsu bijušo kolēģi Aiju Greiemu, kura tagad ir mācītāja Amerikā. Viņa saka, ka Ziemassvētki ik gadu nāk kā jauna iespēja apstāties, ieklausīties, meklēt, no jauna dodot pieturas punktu mūsu skrējienam un iespēju mūsu katra jaunai piedzimšanai. Manā ģimenē, tāpat kā droši vien daudzās citās ģimenēs, Ziemassvētku vakarā ir tradīcija doties uz baznīcu. Es dodos uz baznīcu, kas atrodas diezgan tālu no šejienes, Viļakā, bet tieši šo baznīcu es saucu par savējo. Skais-tais un izgaismotais dievnams pakalna galā tumsā gaida ticīgos, kas vēlas dzirdēt Dieva vārdus un rast mieru un svētību lūgšanās. Jau kopš bērnības man došanās uz baznīcu Ziemassvētkos ir bijis īpašs brīdis. Tagad tā ir mana apstāšanās ikdienas skrējienā. Un tā ir arī iespēja atgriezties un atcerēties savu bērnību. Gribas novēlēt, lai jums katram izdodas šajā laikā kaut uz mirkli piestāt savā ikdienas skrējienā un izbaudīt šo apstāšanās mirkli! Lai jums svētku laikā izdodas ieklausīties klusumā, priecāties par sniega baltumu, izgaršot piparkūku smaržu, ļauties dāvināšanas priekam, izjust savu tuvinieku mīlestību un ļauties svētku brīnumam!
