Trīsgadīgs puika veikalā uzstājīgi komandēja mammu: “Ej mājās!” Apmēram trīs gadus vecs zeperis tas bija, un viņam blakus vīrietis – tētis laikam – tāds mierīgs un ieturēts klusēja. Mamma mazliet sakaunējusies pasmaidīja, dievinošām acīm skatījās atvasē un vaicāja, vai nopirkt saldējumu. Puika kļuva galīgi pārskaities. Viņš piecirta kāju: “Es tev saku, ej mājās!” Mamma pamīņājās, jau pagriezās, lai atstātu abus savus vīriešus – lielo un mazo – veikalā vienus, bet tad lūdzoši iečiepstējās: “Tu aizmirsi mammai buču iedot!” Uz atbildes reakciju nebija ilgi jāgaida. Puika kā papagailis atkal atkārtoja to pašu pavēli. Beidzot viņi ar tēti palika divi vien ar veikala plauktiem citu pircēju ielenkumā. Stāvēju konfekšu sektorā un pašķielēju uz zēna tēvu. Viņš notvēra manu skatienu, jutu, ka jūtas tomēr tā kā mazliet neērti. Es saprotoši uzsmaidīju, un apjukums pagaisa. Mazais svarīgā un enerģiskā gaitā bija atšāvies līdz tiem pašiem plauktiem, kur stāvēju es, un sāka šiverēties gar konfekšu paciņām, norādot tētim, kuras būs jāpērk. Parasts, normāls bērns. Kuru gan viņš kopēja brīdī, kad tik pikti izkomandēja savu mammu? Sava tēva attieksmi pret sievu un zēna māti jeb mammas attieksmi pret dēlu? Taču ne jau tur tas āķis. Tāds mazs knēvelis skaidri un gaiši lika saprast, ka reizēm ģimenes vīriešiem ir jāļauj pabūt vieniem, jo dēliem un tēviem ir īpaša saikne. Tad puika neizaugs par memmesdēliņu. Un vēl – arī mazam bērnam ir tiesības uz personības brīvību, privātumu, kurā nedrīkst iejaukties pat miesīgā māte. Šajā gadījumā viņa prata piekāpties, bet tikai tad, kad puika bļāva “pa visu veikalu”.
