Esmu saskaitījis – manā mājā piecos dzīvokļos cilvēki tur suņus. Par kaķiem vispār nerunāju. Bet es taču neiebilstu, turiet! Toties, kad es iegādājos “vien maziņ cūciņ” un sāku arī regulāri to vest āra pastaigās (tāpat kā mans draugs Toļiks savu Reksi – ar kaklasiksnu un pavadā, bet bez uzpurņa), pret mani sacēlās visi kaimiņi. Viņi negribot dzīvot blakus netīram dzīvniekam, blakus cūkai, kura varot iekost. Liekuļi! Musulmaņi atradušies. Tad vēl sāka runāt, ka es, lūk, izplatot mēri. Muļķības!
Pirmkārt, mans suķis ir veselīgs, vakcinēts istabas dzīvnieks. Otrkārt, ziņas par mēra draudiem vispār ir no mušas izpūst zilonis. Treškārt, dzīvojam taču Eiropā, kur cūkas turēšana dzīvoklī nav nekas neparasts. Tas tagad ir moderni. Ceturtkārt, cūkai pie manis ir nodrošināti atbilstoši apstākļi augstā sanitārā līmenī. Ēd viņa man kā cilvēks, mazgājas vannā, guļ gultā, skatās televīziju (hokejs mums vislabāk patīk), bet dabiskās vajadzības nokārtot dodas ārā. Tāpat kā suņi. Man turklāt vienmēr līdzi ir polietilēna maisiņš ekskrementu savākšanai. “Bet tava cūka čurā, kur pagadās,” man pārmeta kaimiņi. To viņi neredz, ka dzērāji ir nočurājuši visus mūsu mājas pakšus. Ar viņiem necīnās, bet ar manu suķi gan. Jā, nu gadījās vienreiz, ka nepaspējām no mājas izskriet, rukšuks pietaisīja kāpņu telpā. Smirdēja, jo uzreiz savākt… man nebija laika un noskaņojuma. Tad nu panesās brēka. Bet, kad bomži nāk dzerstuļot kāpņu telpā un turpat arī nokārtojas, visi samierinās, jo ir bailes dabūt pa aci. Bet mana cūciņa, salīdzinot ar cilvēka mūžu, ir vēl pavisam jauniņa, tai ir knapi seši gadiņi. Viņa vēl aug un uzņem apgriezienus. Vajag taču saprast! Bet kaimiņi mums ar rukšuku uzrīdīja policiju, izsauca ātro palīdzību un veterināro dienestu. Vārdu sakot, gandrīz gribēja konfiscēt manu barokli, jo uz veterinārās inspektores jautājumu, vai es cienājot savu cūcēnu ar čipsiem, atbildēju apstiprinoši. Taču es noalgoju advokātu un mēs pierādījām, ka cūkai tāpat kā cilvēkam ir tiesības panašķoties (starp mums runājot, viņai ļoti garšo alus). Un kur ir teikts, ka es nevaru savā privātajā dzīvoklī cūku ievest, ar ko viņa sliktāka par kāmīti, papagaili vai zelta zivtiņu? Jā, manējā nav nekāda tur dekoratīvā pundurcūka. Taču viņa ir manas ģimenes locekle! Un ir tīrasiņu cūka! Latvijas baltā! Esmu, ziniet, savas valsts patriots. Un kāda kuram daļa, cik liels mans mājdzīvnieks izaugs, vai būs labi audzināta (varbūt to vēlos apmācīt īpašuma un ģimenes locekļu aizsardzībai) un vai spēšu to piebarot? Turklāt mana mīlestība pret šo manas ģimenes labāko draugu ir pilnīgi nesavtīga. Ticiet vai ne, bet es netaisos savu cūku apēst. Un ziniet, kādu vārdu esmu viņai devis? Krīze! Pārsvarā viņa man ir tāda prognozējama, bet reizēm uznāk dullums. Piemēram, vakar pastaigas laikā norāvās no pavadas un aizjoza pa Ābeļu ielu akurāt novada domes virzienā. Es skrēju pakaļ, bļaudams: “Krīze, krīze, apstājies, stāvi!” Bet viņa, vellata tāda, neklausīja mani. Ticiet vai ne, ieskrēja domē un pazuda kā akā. Es devos taisnā ceļā pie vietējās pašvaldības vadības. Prasīju, lai palīdz manu Krīzi savaldīt. Taču man ieteica sagatavot rakstisku iesniegumu, uz kuru atbilde tikšot sniegta mēneša laikā. Nospļāvos, aizskrēju uz “Dzirksteles” redakciju palīdzību prasīt. Dzirdēts, ka esot tādas burvestības, kas šādos gadījumos palīdzot, visādi tur čūsku vārdi, cūku vārdi… Varbūt sludinājumu avīzē jāieliek? Man ieteica atgriezties tajā pašā vietā, kur Krīze pazudusi, jo latviešiem esot tāds ticējums: ja cūka pazūd, tad sile jāapgriež otrādi; tad cūka atradīsies.
Šajā brīdī es pamodos. Vai tiešām… krīze ir manu ģimeni pametusi uz visiem laikiem un ieperinājusies… kabinetos? Kad pastāstīju savu sapni sievai, viņa smagi nopūtās un teica: “Anton, mans Tonton… Sapņot nevienam nav liegts.”
