– Cik viņu bija? – Tuvu desmitam. – Vai viņas atbrauca ar mašīnu? – Nemāku teikt. Mājas tuvumā neredzēju nekāda braucamā, -Eižens teica. – Vai mums ir izredzes atdabūt nozagto naudu, kaut daļu?
– Cik viņu bija?
– Tuvu desmitam.
– Vai viņas atbrauca ar mašīnu?
– Nemāku teikt. Mājas tuvumā neredzēju nekāda braucamā, -Eižens teica. – Vai mums ir izredzes atdabūt nozagto naudu, kaut daļu?
Niks nopūtās. Ko viņš varēja atbildēt? Vai ir viegli izraut no suņa zobiem kaulu?
***
Neliela auguma, mazliet lokainiem matiem, baltu tamborētu lakatu ap pleciem Justīne atgādināja Nikam paša vecomāti. Augusts, galvas tiesu garāks un nosirmojis, sēdēja uz gultas un klausījās sievas un izmeklētāja sarunā, atbildēdams tikai tad, kad viņam jautāja. Niks uzmanīgi klausījās, kā Justīne stāsta, kā kura bija ģērbusies un ko teica. Tāda stāstītāja bija zelta vērta.
– Izmeklētāja kungs, bēgles nozaga manu mīļāko lakatu, – Justīnei acīs sariesās asaras.
– Ko tu uzbāzies cilvēkam ar tādu sīkumu, – Augusts norāja sievu.
-Nieks vien ir tavs lakats.
– Nē, Augustiņ, – Justīne iebilda.
– To mans tēvs uzdāvināja mātei, kad pārnāca no krievu – japāņu kara. Visīstākais Ķīnas zīds, mīksts, spilgti zils ar mazam zvaigznītēm gar malām. Māte to uzdāvināja man, kad es ar tevi apprecējos. Tā ir ģimenes relikvija.
Justīne piecēlās, sameklēja lielu albumu un notraukusi putekļus, uzlika to uz galda Nika priekšā. Atvērusi sev vien zināmu lapu, viņa ar pirkstu bakstīja fotogrāfijā.
– Mana mazmeita, nesen bildējāmies.
Trīsgadīga knīpa zilo lakatiņu bija uzmetusi uz galvas kā plīvuru. Nikam nācās atzīt, ka lakats no tiesas ir krāšņs.
– Nauda nav paņemta?
– Desmit lati, – Justīne atmeta ar roku. – Paldies Dievam, ka pārējā mums nolikta zemes bankā, kad ievajagas, tad arī paņemam.
– Vai nav grūti izbraukāt uz pilsētu? – Niks izbrīnījās.
– Mums ir sava zemes banka, -Justīne šķelmīgi pasmaidīja. – Ne to nozags zagļi, ne izkūpēs kā Baltijas Bankā. Tikai pašiem jāseko pārmaiņām dzīvē. Tā, dēliņ, arī dzīvojam. Tu tikai atrodi manu zilo lakatiņu.
Niks domīgi pamāja ar galvu. Zināms priekšstats viņam bija radies. Blēdīgu sieviešu komanda, kuras uzdodas gan par čigānietēm, gan par bēglēm, runā skaidrā latviešu valodā un pārvietojas ar baltu mikroautobusu.
Tikai kur viņas meklēt?
2
Zili dūmi, kas vakar sākot no pēcpusdienas un visu nakti bija vijušies debesīs no zivju kūpinātavas, beidzot saruka. Tālis Tālbergs, tērpies T – kreklā, zaļganos šortos un tādas pašas krāsas platmalē, atvēra kūpinātavas durvis. Kā resnas šņores lejup karinājās smaržīgi, apetīti rosinoši, taukaini zuši. Salicis kūpinājumu kastē un piesedzis ar tīru dvieli, Tālis devās mājup. Acis priecēja pundurābelīšu rindas, tikpat daudz saldo ķiršu koku, kuru zari bija piebērti ar zaļām podziņām. Garās stiklotās siltumnīcās brieda tomāti un gurķi. Līdz divstāvīgai, baltu ķieģeļu mājai veda betonēts ceļš. Zaļais mauriņš dvesa saldu zāles smaržu, jo vēl rītā Tālis pa to bija braukājis ar zāles pļāvēju.
Piecdesmit gadi nodzīvoti – pusmūžs, viņš nodomāja vērdams vaļā durvis. Kad pirms nepilniem trīsdesmit gadiem jauns zaļoksnējs puisis tikko kā no augstskolas sola bija atsūtīts uz šo čūkslienu, kā viņš nodēvēja šo vietu, tālu no rajona centra, purvu purvos un mežos, Tālim gribējās kaukt kā sunim no izmisuma. Skolu valde nojautusi, kas jaunajam pedagogam prātā, un, lai puisis neaizmuktu prom pēc nostrādātajiem obligātajiem gadiem, viņu drīz vien iecēla par direktoru. Tas, protams, lepni skanēja – direktors! Uz Tāļa pleciem kā slogs uzgūlās speciālā internātskola, kur no malu malām tika atvesti garīgi atpalikuši bērni, kā arī apaļi bāreņi. Pirmos mēnešus pedagogs nevarēja mierīgi gulēt naktīs, pat sapņos rādījās nelaimīgo bērnu sejiņas. Tomēr katrai medaļai ir divas puses: puisis aptvēra, ka viņš ir kļuvis par galveno un gandrīz vienīgo noteicēju, jo inspektori un tamlīdzīgas komisijas šeit parādījās reizi piecos gados. Tiesa, viņš pats joņoja pa dažādām instancēm, līdz skolu saveda kārtībā. Neskatoties uz to, pēc trim gadiem Tālis klusītēm sāka meklēt jaunu darbavietu. Pilsētas skolā viņam apsolīja pusotru likmi un dzīvokli.
