Nacionālajā attīstības plānā ir paredzētas vietas un teritorijas, ko attīstīt. Protams, ir arī slavenais teiciens – naudas, finanšu līdzekļu vai resursu ir tik, cik to ir. Lai kaut ko varētu izdarīt, šos resursus parasti mēģina koncentrēt konkrētām prioritātēm. Definējot šīs prioritātes, saprotam, ka tās ir saistītas ar lielajām pilsētām, ar nacionālās nozīmes attīstības centriem, ar reģionu centriem. No otras puses, protams, būtu jābūt arī plānam, pēc kā attīstās visa Latvija kopumā, bet, ja šādu plānu mēs izveidotu, saprastu, ka naudas mums visam nepietiek. Tāpēc rodas šī pretruna!
Virzīsim līdzekļus uz Rīgu – nekļūdīsimies, būs trāpīts desmitniekā, virzīsim uz Valmieru – arī tāpat, ieguldītā nauda atmaksāsies. Ja nauda tiks guldīta pa visu Latviju – vai tur kāds dzīvos, vai tur kāds būs? Ieguldīsim, piemēram, naudu ūdenssaimniecības attīstībā Krapā – vai tur kāds slēgsies klāt pēc pieciem gadiem vai neslēgsies ūdensvadam, vai izmantos šo pakalpojumu? Uzbērsim kaut kur ceļu, vai šī ceļa malā kāds būvēs māju? Bet varbūt sakārtosim ielu Gulbenē, kur jau ir mājas, vienalga, vai tā ir Raiņa iela vai Naglenes iela, skaidrs, ka šie cilvēki būs ieguvēji, ka šī nauda būs izlietota lietderīgi.
Šī ir tā pretruna – kā izdarīt tā, lai ar esošiem līdzekļiem attīstība būtu visur? Ja kādam izdotos izgudrot mūžīgo dzinēju, iespējams, ka izdotos arī uzrakstīt plānu, kā visai Latvijai vienmērīgi attīstīties – ne tikai Rīgai, republikas nozīmes pilsētām, reģionālās nozīmes centriem, novadu centriem, bet arī katrai apdzīvotai vietai, vai tā ir Krapa, Kalniena, Virāne, Mālmuiža vai Dūre, un šādas vietas mēs varam piesaukt diezgan daudz. Dalot struktūrfondu naudu, piejūras pašvaldībās, piemēram, plāno būvēt veloceliņu gar jūru. Vai šī veloceliņa izbūve palielinās tūristu skaitu? Vai viņi tiešām tur brauks, ja tur nebūs arī viesu mājas, kafejnīcas, atpūtas vietas, bet tikai veloceliņš? Man šķiet, ka labāk būtu, vienalga, vai pierobežā vai piejūrā, kādu ceļu sakārtot, tad tūrists tur varētu aizbraukt gan ar mašīnu, gan arī ar velosipēdu. Arī mums no Velēnas uz “Lācītēm” iet veloceliņš. Ja pavasarī vai rudenī tas ir dubļos un nav izbraucams, kas tad tas ir par veloceliņu? Ja šis ceļš būtu sakārtots, tur varētu braukt gan ar mašīnu, gan ar velosipēdu. Ja mēs naudu ieguldītu tikai veloceliņa izbūvē, vai šo naudu būtu izmantojuši precīzā mērķī? Es šaubos, protams, piejūras pašvaldības saka, ka to vajag. Domas dalās…
Tāpat ir arī novadā, skatoties, kur novirzīt līdzekļus – arī mums domas dalās, skatāmies iedzīvotāju skaitu, skatāmies, kur mēs ko jau esam nodrošinājuši un kas mums ir novada attīstības centri, uz ko vajadzētu koncentrēties. Protams, ka kāda nomaļāka apdzīvota vieta nevar tikt definēta kā novada attīstības centrs, jo skaidrs ir tas, ka tā neattīstīsies tā kā pilsēta. Es tiešām nevaru pateikt viennozīmīgu recepti, priekšlikumu, kā varētu vienmērīgi, taisnīgi, labi un sociāli godīgi attīstīt visu Gulbenes novadu vienlaikus. Un droši vien, ka tas pat varbūt arī nebūtu pareizi, jo enerģija un resursi ir jāvirza pareizā virzienā, kur tie vislabāk attaisnojas, atmaksājas un kur tiem ir vislabākā lietderība. Protams, būs vajadzīgas arī atsevišķas viensētas, un es ceru, ka laukos cilvēki dzīvos un būs arī zemnieki, bet jautājums tikai – cik laba būs pārējā infrastruktūra, ar to saprotot, cik viņiem tuvu būs kultūras nams, doktorāts vai skola – to paredzēt es diemžēl nevaru.
Evita Brokāne
