Kurš gan nav dzirdējis spārnotās frāzes, kuras nu kļuvušas arī par gada teicieniem, proti, Ingunas Sudrabas “Nē, es tā neesmu” un Artusa Kaimiņa “Tu zini, kas es esmu?”. Smalki manevri, kas liek pasmaidīt. Kā atzīst valodnieki, amatpersonu runās netrūkst arī liekvārdības: naudas ir tik, cik ir, esam tur, kur esam un tā tālāk. Reizēm klausies kādu amatpersonas runu minūtes desmit un saproti, ka runā daudz un bez apstājas, bet neko tā arī nepasaka. Paraudzīsimies uz to ar smaidu! Arī tas ir talants! Runas pērles birst ne tikai Saeimā, ar tām ne reizi vien pārsteidz arī vietējās amatpersonas. Neesam taču sliktāki vai fantāzijas ziņā aprobežotāki! Un ne tikai. Reizēm palasot komentārus internetā, atliek vien pabrīnīties par atsevišķi indivīdu domu lidojumiem, domugraudiem un viņa fantāzijas pasauli, bet šoreiz ne jau sliktā nozīmē.
Pārsteidz arī tas, ka arvien vairāk anglicismu ienāk mūsu valodā. “Okei” un “ieseivo savos atmiņas failos”, latviski domāts – “atce ries”, jau ir pierasts, bet ar katru brīdi dzird arvien vairāk un varbūt arī ne tik saprotamu anglicismu. Vai patiešām trūkst vārdu, lai izteiktos savā dzimtajā valodā? Vai būtu jāsāk jau uztraukties? Pašiem taču ir tik skaista valoda. Un vēl vairāk izbrīnīja izkārtne pie kāda veikala mūsu pašu mazpilsētā, veikala ieejas durvis rotāja uzraksts “open”. Proti, veikals ir atvērts. Bet kāpēc angliski? Varbūt gaida iepērkamies tikai tos, kas atbrauks no peļņas ārzemēs? Varbūt šāds uzraksts vienkārši atjautībai? Varbūt vienkārši tāpat? Interesanti.
