Mūsu novada deputāti, kas ievēlēti no Latvijas Zemnieku savienības un vairums arī no “Reģionu alianses”, parādījuši mugurkaulu – rakstot iesniegumu, savācot parakstus un cīnoties par kādu it kā sabiedrībai nozīmīgu lietu. Kopumā tā ir apsveicama iniciatīva, ka deputāti cīnās un galu galā arī panāk – šajā gadījumā izpilddirektore Sarmīte Krišāne tiek atbrīvota no darba. Nenostājoties neviena pusē, gribot tikai saprast, nekādi netop skaidrs, par ko tad īsti deputāti cīnījās. Tātad izpilddirektore vienpersoniski parakstīja dokumentu, kas noteica lielāku algu domes priekšsēdētājam un viņa vietniekam, deputātiem par to nezinot. Novada vadības mēnešalgas apmērs, salīdzinot ar decembri, bija plānots, ka palielināsies par nepilniem 100 eiro. Iespējams, šie deputāti domāja par taupību, kas būtu diezgan loģiski, bet par to varēs pārliecināties tikai pēc viņu balsojuma nākamajā domes sēdē. Tātad galvenais pārkāpums – šī viena dokumenta parakstīšana bez deputātu ziņas, kas ir slikti, un par to izpilddirektore bija arī jāsoda. Taču kaut kādai samērībai būtu jābūt. Ja atceramies iepriekšējos sasaukumus, tad prasīt prasījās, lai šie paši deputāti iesaistās, cīnās, lai raksta iesniegumus par tik sabiedrībai nozīmīgu lietu kā, piemēram, mūsu slimnīca, kā vispār varēja nonākt līdz tam, ka slimnīca bija jāatdod privātās rokās? Neesmu dzirdējusi, ka kāds būtu par to sodīts, kur nu vēl atlaists no darba. Jā, varbūt mēs – sabiedrība – kaut ko nezinām, tad deputātiem būtu pienākums skaidrot, kāpēc šāda rīcība, citādi nudien tas izskatās tikai pēc amatu pārdales.
