Diezin vai izdosies sameklēt cilvēku, kurš atklāti atzīsies, ka viņš nudien ir nekulturāls, ka neprot un negrib kulturāli uzvesties sabiedriskās vietās, kultūras iestādēs, slimnīcās un citviet. Pat tas, kurš „paldies” un „lūdzu” vietā izvēlas lietot pavisam citus izteiksmes līdzekļus, bildīs, ka ir ļoti kulturāls. Ar atšķirīgo cilvēku izpratni par kulturālu izturēšanos itin bieži nākas sastapties kultūras iestāžu darbiniekiem. Īpaši tad, ja viņi atļāvušies izteikt kādu aizrādījumu. Piemēri nav tālu un senā pagātnē jāmeklē. Nevienam nav noslēpums, ka Gulbenes kultūras centrā uzstājas dažādi mākslinieki. Vieni dzied, otri dejo, trešie spēlē teātri, ceturtie lasa dzeju. Visi vēlas tikt sadzirdēti. Savukārt pasākuma apmeklētāji, kas pirkuši biļetes par prāvu naudu, arī vēlas visu dzirdēt, nevis baudīt pārlieku skaļas bērna raudas vai noskatīties kāda mīluļa izklaidēs skatuves priekšā. Šī iemesla dēļ koncerta laikā nācās izteikt aizrādījumu un izraidīt no zāles māti ar bērnu. Uz ko māte atļāvusies atcirst, ka esot vientuļā, tāpēc viņai pienākoties dažādas atlaides un privilēģijas. Cīņā pret izraidīšanu vēlāk telefoniski metusies arī vecmāmiņa. Ja Rīgā ir kafejnīcas, kur saimnieki dodas kopā ar suni vai kaķi, tad Gulbenē ir cilvēki, kuri uzskata, ka skatītāju zāle ir domāta suņu līdzņemšanai. Labi, ja dzīvnieks koncerta vai teātra laikā uzvedas klusi. Interesanti, kā reaģētu pārējie pasākuma apmeklētāji, ja tas sāktu riet vai iekostu rokā blakussēdētājam. Nākot uz koncertu, ir jāņem līdzi vismaz simt grami iekšējas kultūras, nevis suns un nevēlēšanās pieskatīt trokšņojošu bērnu.
