Politiskie spēki sākuši gatavoties Valsts prezidenta vēlēšanām, kam jānotiek šovasar. Jau izskanējuši arī pirmie iespējamie prezidenta amata kandidātu vārdi.
Raitis Apalups, kalnenietis
Ar pašreizējo Valsts prezidentu Andri Bērziņu esmu pazīstams jau ilgāku laiku. Kad biju 6.Saeimā, mēs iepazināmies, un visu šo laiku cenšos ar viņu uzturēt sakarus. Man patiktu, ja viņš turpinātu prezidenta darbu. Es spriežu no lauksaimnieka un zemnieka viedokļa. Jauns zirgs ir jauns, viņš ir straujš un daudz ko nemākošs. Pamatīgs un iebraukts zirgs ir kārtīgs vezuma un arkla vilcējs. Tas pats attiecas arī uz amatiem. Atceroties no kolhoza gadiem, kur bija ilggadējs kolhoza priekšsēdētājs, tur bija laba saimniecība. Tagad ar valstsvīru ir tāpat. Ienācējs var būt nezin cik gudrs, nezin cik skaists un visādi citādi labs, bet viņam nav pazīšanās ārpus Latvijas. Latvijā viņu varbūt pazīs daudzi, bet ārpus Latvijas viņam nebūs nekādu sakaru. Kamēr sakari nodibināsies un bez tiem strādāt augstā valsts amatā nevar, tikmēr paies laiks un tas būs zaudēts priekš savas valsts. A.Bērziņam jau ir sakari, viņš ir pazīstams ar daudzu valstu vadītājiem. Jā, jebkuram ir savas kļūdas, savas nepilnības, un tādas ir arī prezidentam vai kādam citam amata vīram – augstākam vai zemākam. Neviens jau mēs neesam Dievs virs zemes. A.Bērziņš ir nopietns, viņš nav pārsteidzīgs, viņš neburbuļo runādams, viņš savu valodu piebremzē, apdomīgi izsaka to, ko grib pateikt, un nepārsteidzas. Man pret viņu nav pretenziju. Tagad politiķi atkal aiziet bezgalībā ar prezidenta vēlēšanām un nu jau sāk runāt par valdības maiņu. Visi šādi plēšas un lietas uz priekšu nevirzās. Politiķu ākstīšanās taču bremzē valsts attīstību. Visas partijas nu grib spēlēt pirmo vijoli, bet pirmā vijole ir tikai viena un pie tās ir jābūt īstam maestro, bet maestro nedzimst vienā dienā, maestro dzimst ar pieredzi, ar talantu. Es tiešām gribu teikt, ka, par spīti kļūdām, kādas varbūt ir tagadējam prezidentam, viņam būtu jāpaliek. Bet ne jau es, ne arī kāds cits to izšķirs, to izšķirs politiķi, un gan jau viņi atkal par kaut ko vienosies. Būtu, protams, labi, ja vēlētu tauta, arī es esmu par to, ka jābūt tautas vēlētam prezidentam. Nu neesam taču galīgi tādi muļķi, ka to nevarētu izdarīt. Tad jau tikpat labi mēs arī deputātus nevarētu ievēlēt, ja nevaram vēlēt prezidentu. Ja runājam par atklāto vai aizklāto balsošanu Saeimā, es tomēr esmu par atklātu balsošanu. Lai mēs redzam, kā mūsu vēlētie deputāti balso! Jo nākamreiz, ja viņš balsos tā, kā man nepatīk, es par viņu nebalsošu.
Sandra Āre, druvēniete
Man šķiet, ka mums vajag jaunu Valsts prezidentu. Un deputātiem vajadzētu nopietni piestrādāt pie kandidātu izvirzīšanas. Sekojot līdzi gaidāmajiem notikumiem, esmu dzirdējusi, ka viens no iespējamajiem kandidātiem prezidenta amatam ir Mārtiņš Bondars. Es sliecos domāt, ka viņš tiešām varētu būt par mūsu Valsts prezidentu. No visiem līdz šim jau izskanējušajiem variantiem man šķiet, ka piemērotākais būtu M.Bondars. Viņš ir atraktīvs, viņa runas māksla ir daudz labāka nekā pašreizējam prezidentam, kas tomēr nav mazsvarīgi. Prezidentam, manuprāt, vajadzētu būt tādam cilvēkam, kas ir ļoti vispusīgs un pārzina daudzas nozares, jo viņš taču ir mūsu valsts tēls, pēc kā tiek vērtēta valsts kopumā. Un viņam noteikti ir jābūt arī juristam un politiķim. Domājot par to, vai pašreizējam prezidentam Andrim Bērziņam ir reālas izredzes tikt atkārtoti ievēlētam, ja viņš pieņems lēmumu par atkārtotu kandidēšanu, man tomēr šķiet, ka, visticamāk, viņš nesaņemtu deputātu vairākuma atbalstu. Viņam nav stingra mugurkaula, viņš nav izlēmīgs, bieži vien minstinās ar atbildēm, ir lēnīgs. Reizēm pat šķiet, ka viņš īsti nezina, kādam būtu jābūt konkrētajam lēmumam politiski pareizam.
Anita Doķe, gulbeniete
Sākušies tādi nelieli izlūkgājieni Latvijas valsts 9. prezidenta vēlēšanu sakarā, bet tie nav sagādājuši mums neko nebijušu vai interesantu. Liekas, ka arī nebūs – viss ritēs pa “ierastajām, labi iebrauktajām sliedēm”. Neliela grūstīšanās partiju starpā notikusi jautājumos par Saeimas un tautas vēlētu prezidentu, par prezidenta ievēlēšanu atklātā vai slēgtā balsojumā. Nav parādījusies kāda jauna vai oriģināla doma, ideja. Drīzāk notiek viļņošanās, un izskatās, ka piepildīsies prognoze par Laimdotas Straujumas valdības krišanu vasaras sākumā. Augsne tam tiek gatavota. Pagaidām smuki jāizskatās pasaules acīs, jo esam taču Eiropas Savienības prezidējošā valsts ar “lielu ietekmi” vismaz Eiropā. Tas nekas, ka pašu mājās stagnējam, ka nerisinām savas problēmas Latvijā, kā to Eiroparlamentā ieteica mūsu premjerei. Sabiedrībā ir liels pieprasījums pēc prezidenta, kurš cieņpilni un efektīvi spēj aizstāvēt Latvijas intereses pasaulē, kurš spēj noteikt stratēģisko mērķi tautai un valstij, būt par garīgo līderi visai sabiedrībai virzībā uz šī mērķa sasniegšanu. Izskan ne mazums kandidātu vārdi: Andris Bērziņš, Solvita Āboltiņa, Sandra Kalniete, Mārtiņš Bondars, bezpartijiskie: Vaira Vīķe-Freiberga, Egils Levits, Baiba Rubesa, Edgars Kramiņš. Šābrīža situācija liecina, ka nevienam no viņiem nav nekādu izredžu tikt ievēlētam. Bet vēlēšanu karuselis ir tikai iekustināts. Kas notiks, kad tas uzņems pilnus apgriezienus? Vienīgais, ko skaidri zinām, ir tas, ka partijas cīnīsies par sev izdevīgāko kandidātu. Citēšu S.Kalnieti: “Latvijā piekoptā prakse liecina, ka īstie kandidāti parādās vien īsi pirms izšķirošā balsojuma un tiek “izvilkti no zoodārza vai bankas seifiem.””
