Daudzkārt, tiekoties ar lauksaimniekiem, ir nācies uzklausīt izteikumus, ka nav cilvēku, kurus varētu pieņemt darbā, kuriem varētu uzticēties, kuri pēc pirmās algas saņemšanas nepazustu uz vairākām dienām. Viens otrs saimnieks savos izteikumos, dzirdot, ka kārtējais darba meklētājs jau pēc dažām nostrādātajām stundām atzīst, ka ir fiziski noguris, ka sāp rokas un ļimst kājas, ka labāk ir dzīvot mājās, iztiekot ar mātes pensiju, ir bijis skarbs. ”Tā arī sliņķim pateicu, kamēr tev vēl ir kaut nedaudz spēka rokās, novij sev virvi. Ko iesāksi tad, kad mātes vairs nebūs?” Lauku uzņēmējiem bažas rada fakts, ka pienāks laiks, kad gados vecākie strādnieki aizies pensijā, bet jauno viņu vietā nebūs. Tāpēc zemnieks ar trīsdesmit gadu stāžu neslēpa bažas, piemēram, par Jaungulbenes profesionālās vidusskolas palikšanu zem iespējamā āmura. „Visi zemnieki taču varētu samesties kopā, lai šo izglītības iestādi atbalstītu. Pat ja tajā audzēkņu skaits nebūtu mērāms simtos, izglītības iestāde varētu pārprofilēties. Piemēram, tajā varētu sagatavot topošos traktoristus, slaucējas, fermu mehāniķus un tamlīdzīgi. Skolā mācītos jaunieši, kam tā ir sirdslieta. Ne jau visi aizskries uz ārzemēm,” bilda lauksaimnieks. Ierosinājums nav zemē metams, tikai vai visi zemnieki būtu gatavi palīdzēt izglītības iestādei? Dzīve arvien vairāk pierāda, ka gluži kā pēc vienas piegrieztnes esam sagatavojuši birojos sēdošus darbiniekus, bet cilvēku, kuri, vienkāršoti sakot, prastu naglu sienā iedzīt, kļūst arvien mazāk.
