Viendien veikalā noklausījos – kāds vīrietis preču plauktos izmisīgi meklēja aknu pastēti. “Re, te jau būs!” paziņa centās viņam palīdzēt. Bet tas tikai atmeta ar roku. Kura katra pastēte nederot. Viņam vajagot tādu, kas gatavota no liellopa aknām. Visas citas pastētes viņa kaķis smādējot, uzreiz “atkožot”, kas ir kas. Jutos aizkustināta, ka cilvēks tā rūpējas par savu mājdzīvnieku un cenšas izdabāt viņa gaumei. Cits noliktu priekšā kaut ko pēc iespējas lētāku bez īpašas meklēšanas un teiktu: “Gribi – ēd, negribi – neēd.” Bet šis vīrietis tā nedara. Viņš rūpējas. Nodomāju – nezin vai viņš tikpat gādīgs ir arī pret savu sievu un bērniem, pret saviem paša vecākiem. Bet varbūt viņš ir vientuļš vīrietis ar kaķi? Tas tagad ir modē. Un neviens viņus neapsaukā par vecpuišiem. Ne tā kā sievietes.
“Šodien cilvēki padzīvo kopā laulībā, tad šķiras un tālāk viss notiek krustām un šķērsām. Daudzi vispār vairs neprecas,” man nesen privātā sarunā teica kāds vīrietis pusmūža gados, kuram jau gadiem ilgi pie sāniem ir neprecēta draudzene. Pretī bildu: “Domā, ka tas ir labi?” Viņa atbilde bija: “Nav labi, bet tā ir patiesība.”
Ar 1.jūliju Latvijā tiks publiskoti alimentu nemaksātāju vārdi. Vai tāda likšana pie kauna staba dos vēlamo efektu? Vai kopā ar tēviem pie šī kauna staba pielikti jutīsies arī bērni, viņu mātes? Es saprotu, ka visas metodes ir labas tad, ja bērni badā. Bet mīļuma badu tā neuzveikt. Neattaisnoju vecākus, kuri, pagriezdami viens otram muguru, to pagriež arī saviem bērniem. Taču viss ir jārisina cilvēcīgi, nevis pēc principa “zobs pret zobu”. ◆
