Laikam patiešām ir atnācis pavasaris, likdams ja ne citiem, tad vismaz man kļūt neuzmanīgai un aizmāršīgai. Līdz šim nekad bankomātā nebiju aizmirsusi karti, bet pagājušajās brīvdienās tieši tā notika. „SEB bankas” bankomātā izņēmu naudu, ieliku makā un, domādama par plānotajiem pirkumiem, aizsteidzos tuvējā veikala virzienā. Tikai tad, kad veikalā par pirkumu grasījos maksāt ar karti, ievēroju, ka tās nav. Satraukums pārņēma jau pirmajās sekundēs. Tas auga tikai augumā, uzklausot kādas blakus stāvošas pircējas norādi, ka tagad nu gan mani sagaida problēmas, jo minētās bankas filiāles Gulbenē nav, bet uz tuvāko jāmēro ceļš līdz Madonai, Smiltenei, Alūksnei vai pat Cēsīm. „Nu jums karti vairs neatgūt, jo bankomāts to jau būs „norijis”!” Ar šiem pavadošajiem vārdiem metos laukā no veikala un vēlreiz devos uz bankomātu. Negaidīts un ļoti liels bija mans pārsteigums, kad ieraudzīju pie bankomāta pielīmētu lapiņu, uz kuras bija uzrakstīts mans vārds, uzvārds, kā arī norāde, ka karte atrodas policijā. Pie sevis skaitīdama pateicības vārdus labajam cilvēkam, devos uz policiju. Pēc brīža karti jau turēju savās rokās. Šo savu aizmāršību atklāju tikai tāpēc, lai tiem, kuri joprojām ir palikuši uzticīgi „SEB bankai”, nerastos problēmas. Izrādās, ja bankomāts ir „norijis” karti vai arī klients pats ir bijis aizmāršīgs, nekas cits neatliek, kā braukt uz tuvējo bankas filiāli. Man ir žēl, ka Gulbenē vairs nav „SEB bankas” filiāles. Ne tāpēc, ka tā kļuvusi nerentabla, bet cilvēku dēļ, jo ne jau visi savus darījumus kārto tikai ar interneta starpniecību. Nedod Dievs, ja interneta tīmekļos kaut kas nojūk. Tad apstājas viss.
