Pēdējās nedēļas skaistie, siltie un saulainie laika apstākļi ir likuši milzīgi sarosīties kūlas dedzinātājiem. Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests jau zvana trauksmes zvanus un ne jau velti, piemēram, otrdien visā Latvijā ir dzēsts rekordliels pērnās zāles jeb kūlas ugunsgrēku skaits – vairāk nekā 200 ugunsgrēki, turklāt atsevišķi ir bijuši tiešām lieli, izdegušas 60 un 80 hektārus lielas platības. Arī iepriekšējās dienās kūlas ugunsgrēku skaits ir bijis ļoti liels. Un, lai arī glābēji nepārtraukti atgādina, ka pērnās zāles dedzināšana ir sodāma, ka tā var izraisīt arī daudz nopietnākus ugunsgrēkus, kuros nodeg arī ēkas, dzīvojamās mājas, mežs, var aiziet bojā arī paši cilvēki, šī ļaunā sērga turpinās. Un turpinās tikai tāpēc, ka to ir, kur darīt. Ja kādam varbūt šķiet, ka viņam tādā veidā izdosies sakopt nesakoptās teritorijas, tas tomēr nav īstais veids, kā to darīt. Var jau būt, ka ir arī tādi dedzinātāji, kam vienkārši sagādā baudu patīksmināties, kā ugunsmēles visu aprij savā ceļā. Protams, nevienu dedzinātāju pie rokas vairumā gadījumu noķert nevar, tādēļ nav arī ko sodīt. Ir tikai jautājums – vai šie dedzinātāji apzinās, ka ugunsdzēsēji, būdami aizņemti kūlas ugunsgrēku dzēšanā, kādā brīdī varbūt var nepaspēt novērst kādu daudz lielāku nelaimi? Mēs, žurnālisti, ne reizi vien esam bijuši uz kūlas ugunsgrēkiem – uz vietām, kur ir nodegušas gan ēkas, gan mežs, gan arī vienkārši pļavas, esam redzējuši, kā ugunsdzēsēji cīnās ar uguni un kādu postažu tā atstāj. Pirms dedzināšanas vajadzētu aizdomāties par sekām, lai gan – neviens jau to nekad nedara…
