Vienmēr, kad ciemojos pie novada lauku ļaudīm, nebeidzu apbrīnot viņu uzņēmību un izturību. Priecājos par šo cilvēku spēju strādāt komandā, kur plecu pie pleca darbus dara gan vecāki, gan viņu bērni. Šī ģimeņu darba saskaņa, par kuru pārliecinājos arī šonedēļ, lika domāt par vēl citu vienotību. Šinīs dienās īpaši gados vecāki ļaudis kavējās atmiņās par 25.marta un citiem pagātnes notikumiem, apzinoties, ka neko vairs nav iespējams izmainīt, tāpēc viņi tos glabā dziļi atmiņu lādēs. „Kas pagājis, tas pagājis. Daudz lielāka nozīme ir tam, kā dzīvojam šodien,” atzina kāds gados vecāks vīrs. Ne tikai viņu vien satrauca tas, ka Baltijas valstīm diemžēl pietrūkst savstarpējas vienotības un saskaņotas rīcības. „No malas tās tiek skatītas un vērtētas kopā, bet patiesībā katra savus likumus un lēmumus pieņem atsevišķi, bieži vien mēģinot izgudrot jaunu divriteni,” bilda vēl kāds seniors. Viņam ir taisnība. Ja mēs vēl tikai izstrādājam informatīvu bukletu par to, kā cilvēkiem rīkoties ārkārtas situācijās, tad Lietuvā tas jau ir tapis, ja veicam eksperimentus, kur likt neskaitāmās plastmasas pudeles un skārdenes, tad Igaunijā to savākšana un nodošana jau kļuvusi par sava veida nelielu biznesu. Mēs sūrojamies, ka netiekam galā ar sliktajiem ceļiem, ka visam nepietiek līdzekļu un tamlīdzīgi. Varbūt tā vietā, lai sūrotos, smelsimies pieredzi pie igauņiem, nevis izliksimies, ka esam gudrāki par igauņiem un lietuviešiem! Manuprāt, ir jāaizmirst par jauna divriteņa izgudrošanu un visām trim Baltijas valstīm jāsadodas vēl ciešāk rokās, jo tikai tad būsim komanda.
