Ieraugot internetā foto, kurā pie veikala “Maxima” mūsu galvaspilsētā stāv tanki, pārņem nepatīkamas sajūtas, īpaši jau tāpēc, ka pati neatrodos Latvijā un īsti līdz galam nav izprotama situācija. Bet internets mūsdienās visu liek ātri saprast, un pavisam drīz jau ir skaidrs – tanki nāk no Amerikas, lai pasargātu Latviju. Bet vai tas ir mierinošs fakts?
Protams, ir labi būt sagatavotiem situācijai, ja nu gadījumā Krievija iebruks mūsu valstī, tāpēc var šķist ļoti jauki, ka ir kāds, kas atbalsta. Bet vai labāk nebūtu, ja tas atbalsts vispār nebūtu vajadzīgs? Un runa nav par sapni, ka mēs paši varētu tikt galā ar aizsardzības jautājumiem, bet gan par problēmas sakni…Par Krieviju. Ja šai valstij nekas nebūtu pret mums, tad jau mums aizsardzība nebūtu vajadzīga, bet diemžēl izrādās, ka Krievija var atrast problēmu pat tur, kur tās nav. Tā jautri paspēlēt kariņus. Putins laikam nebūs izspēlējies bērnībā… Nemaz nav smieklīgi.
Kamēr Krievija rotaļājas ar cilvēku dzīvēm, tikmēr kādam šīs rotaļas ir reālas dzīves bojāšana. Kad sākās nemieri Ukrainā, man sagadījās satikt divus ukraiņus un uzklausīt viņu pārdomas par notiekošo. Tas bija pavisam citādāk, nekā izlasīt ziņas internetā, jo varēju redzēt cilvēku emocijas un viņu satraukumu par notiekošo. Tagad esmu nemierīga par Latviju, jo pati atrodos Polijā. Ir skaidrs – ja Krievija uzbruks Latvijai, tad tas pats notiks arī ar Poliju. Patiesi droši justies vairs nevar nekur.
Bet ne jau karš mani biedē. Ja tas sāktos, tad nekā to apstādināt nevarētu, es vienīgi vēlētos būt savā valstī. Es gribētu būt kopā ar savu ģimeni, jo kas gan man ir Polija? Vien zeme, kur uzkrāju pieredzi… Tā nav mana dzimtene. Tajā nav manas saknes. Tradīcijas ir citādas. Un šeit nav māju sajūtas. Nē, tā nav zeme, kurai piederu. Lai arī kā man patiktu Polija, mani velk uz Latviju, jo tur ir manas mājas. Un, ja kāds iebruktu manās mājās, tad es vēlētos būt kopā ar savu ģimeni un tautu.
