Aizbraucot no mājām: abrā atstāj ieraudzētu maizes mīklu.
Aizbraucot no mājām: abrā atstāj ieraudzētu maizes mīklu
Tūkstošiem ģimeņu 25.martā piedzīvoja lielu nežēlastību, kuru atceroties vēl pēc vairāku gadu desmitiem, neviens nepaliek vienaldzīgs. Arī gulbenietei Intai Sedleniecei pār vaigiem birst asaras, kad viņa rāda albumu, kurā saglabātas Sibīrijas fotokartītes.
25.martā Inta katru gadu dodas uz Gulbenes staciju, lai atcerētos dramatiskos notikumus. Bet no 1999.gada vasaras Ikšķilē notiek salidojums, kur pulcējas represētie. Satikti tie, kas dzīvojuši Tomskas apgabala Petuhovas sādžā. “Tie ir tikpat mīļi kā ģimenes locekļi. Kopā tik daudz pārdzīvots. Tie ir Sibīrijas bēdubrāļi. Reizēm vakarā pirms gulētiešanas domas aizceļo uz Sibīriju, un tad vairs par gulēšanu nevar domāt. Asaru bijis tik daudz, pārciests tik daudz, tādēļ šī diena mums ir svēta,” saka Inta un piebilst, ka izciestais vien pierāda cilvēka izturības mēru.
Tās bija šausmīgas dienas. Intas vecāki dzīvoja Alūksnes rajona Annas ciemā. Vecāki bija turīgi, bet 1948.gada rudenī viņi samaksāja budža nodokli, un visu piederošo viņiem atņēma.
mīklu. Tā arī palika neizcepta maize, tikko iesālīta cūkas gaļa. Iedzīve un arī daļa dzīves.
Atstāj dzimteni, dziedot valsts himnu
Piecus kilometrus Intas ģimeni veda zirga pajūgā. Annā visus represētos salādēja vaļējā borta mašīnā un veda uz Gulbeni. Stacijā viņus gaidīja vilciens ar 63 vagoniem. “Šausmīgāk būt vairs nevarēja. Visriņķī skanēja vaimanas, lija asaras. Sākās pazemojumu ceļš. 24. marta vakarā mūs salādēja vagonos. 25. martu visi pavadījām, iesprostoti lopu vagonos. Daudzi cilvēki nāca pie vagoniem, tomēr nevienu miliči nelaida. Tie bija tuvinieki, draugi un paziņas. 26. martā, saulītei austot, vilciens izbrauca no Gulbenes. Ne Inta, ne viņas vecāki nezināja, kur viņus ved un kāpēc.
Kad krievu virsnieks ieradās pakaļ Veidiņu ģimenei, mājās nebija Intas vecākās māsas, kura bija precējusies un arī brāļa Modra, kas mācījās Alūksnes vidusskolā. Tomēr arī viņš, kaut arī ar augstu temperatūru un slims, bija arestēts un nosūtīts uz Gulbenes staciju. Vēlāk viņi cits citu sastapa un Inta tikai brālim noprasījusi: “Vai tu akordeonu paņēmi līdzi?” “Kad braucām pāri Latvijas robežai, vagonos atskanēja valsts himna “Dievs, svētī Latviju”. Mūsu vagons šalca no raudāšanas. Tās pašas dienas pievakarē, kad tikām jau Krievijas robežās, vilciens apstājās un mums atļāva nokārtot dabiskās vajadzības. Turpat pie vilciena. Tas bija neizsakāms pazemojums. Vēlāk meitenes viena otru aizsedza ar lakatiem. Aiz pārdzīvojumiem ēst negribējās. Vēlāk vienreiz dienā visiem deva biezputru, zupu un maizes gabaliņu,” atminas Inta.
Vilciens diezgan bieži apstājās un arestētie redzēja, kā uz nestuvēm aiznes tos, kas neizturēja. Lielākoties gados vecākus cilvēkus. Inta piemin, ka šiem cilvēkiem tā arī nekad kapu vietas nebūs.
Barakās starp utīm un cilvēku jūru
“Kādu laiku dzīvojām barakās. Trijos stāvos bija lāviņas, kur gulēt. Visriņķī bija koka sēta ar dzeloņdrātīm, sargi ar šautenēm. Divas nedēļas tur pavadījām. Deva prosas biezputru, aplietu ar saulespuķu eļļu, zupu, kas smirdēja, un sāļu maizes gabaliņu. Dzīvojām mitrumā un badā, kopā ar utīm . Bet tad pienāca diena, kad dažus izsauca stāties pie vārtiem, līdzi ņemot arī mantas. Tētis tikai toreiz noteica: “Nu, bērniņi, tagad ir pēdējā reize, kad esam kopā. Vairāk gaismu neredzēsim.” Viņš domāja, ka mūs nošaus, tomēr mūs atkal salādēja vagonos tik cieši, ka, stāvot kājās, nevarēja pagriezties. Trūka gaisa, bet tā mēs ceļā pavadījām garu un mokošu nakti. No rīta, kad atvēra vagona durvis, atkal ieraudzīju skaistu, mirdzošu Sibīrijas sauli, svešus cilvēkus, kas mums bija ieradušies pakaļ iejūgtos buļļos. Laimes loze mums nebija kritusi. Mēs nokļuvām neizsakāmā nabadzībā. Mūsu kolhozā bija tikai divi zirgi un viens bullis un astoņas govis, kas bargajā ziemā stāvēja līdz ceļiem iebridušas sniegā, baltas nosarmojušas. Kūtis nebija,” atminas gulbeniete.
Tad viņi nelielajā sādžā, kur bijušas astoņas mājas, ieraudzījuši savu nākamo mājvietu. Vietējie nākuši skatīties, jo nezināja, kas tie “latiši” tādi ir. Domāja, ka cilvēkēdāji.
“Mūsu būdiņu bija grūti nosaukt par māju, kaut gan sienas bija izbalsinātas un grīda – ar nazi balta nokasīta. Tētis toreiz visiem lika noģērbties kailiem un sadedzināja drēbes. Tās visas bija ar utīm. Ziemā būdiņu nevarēja piekurināt, sienas apsarmoja. Reiz man naktī pie sienas piesala mati. Ziemā bija mīnus 50 grādi. Mūsu vienīgais prieks bija labestīgi vietējie, arī 1933. gadā izsūtītie čuvaši, tatāri un krievi. Maizītes viņiem nebija, ar ko mūs pacienāt. Bet nesa ciedru riekstus. Ja no novārdzinātajām gotiņām spēja izslaukt litru piena, tad puslitru atnesa mums. Tāds tādu saprata,” atzīst Inta.
Cilvēks spēj pielāgoties apstākļiem
Lai nenomirtu badā, Intas vecāki līdzpaņemtās mantas iemainīja pret kartupeļiem un pienu. Pirmajā vasarā sastādījuši kartupeļus un bijuši pārsteigti, kādi tie izauguši. Tik lieli kā kāļi. Tad nu arī to laiku izdzīvoja tikai ar kartupeļiem un pienu. Pēc pusotra gada mazās sādžas apvienoja. Tētis bija labs strādnieks un kļuva par fermas vadītāju. Nu varēja pāriet dzīvot uz citu sādžu, citu mājiņu. Lai arī naktīs nebija biezu segu, kurās ievīstīties, un bija tikai halātiņš, ar ko apsegties, no rīta nopurināja sarmu un varēja darīt darbus. Kad vajadzēja slaukt gotiņu, vispirms nācās atrušināt no sniega tesmeni.
“Reizēm domāju, kā mēs izdzīvojām. Krievu meitenes iemācīja ēst sulīgus, saldus augus, ogas. Māsa bija trauslāka un daudzas reizes viņa gulēja bezspēkā. Saucu mammu un teicu, ka māsiņa nomira. Tomēr viņas dzīvības spēks bija liels un viņa izturēja. Latvieši arī Sibīrijā nezaudēja darba sparu. Rudenī, kad lietus ar sniegu nāca reizē un aiz sala vairs nejuta ne rokas, ne kājas, drēbes bija pielipušas pie miesas, nevarēja atstāt darbu, jo bija jāizpilda noteiktās normas,” atzīst Inta.
Viņa atceras, kā latviešu meitenes gādājušas, lai gotiņas neilgā laikā pieņemtos spēkā un atkoptos – nespēkā saļimušās gotiņas tika nestas uz pļavām, bet vārdadienas rītā bada laikā Intas mīļotā gotiņa uzdāvāja divus teļus. Inta neaizmirsīs to, kāda skaista daba Sibīrijā bija vasarā. Arī to, kā piedzīvota pirmā mīlestība un balles, kurās latviešu meitenēm bijusi liela piekrišana, kaut gan nebija nekas lāgā ko mugurā, kājās vilkt.
1956. gadā radās iespēja atgriezties mājās. Vecāki ļoti vēlējās atkal atgriezties mājās. Inta ar māsu vairs ne. “Vietējie raudāja, bija pie mums pieraduši, arī mēs pie viņiem. Jau bijām iedzīvojušies. Man jau bija 23 gadi, māsai – 21. Jaunība. Tomēr mēs novērtējām to, ko vecākiem nozīmē mājas, tādēļ vieni no pirmajiem atgriezāmies Latvijā. Kādas bija izjūtas dzirdēt dzimto valodu! Savās mājās uzreiz dzīvot netikām. Tikai tad, kad atgriezāmies, māsa, kas bija precējusies, uzzināja, kur mēs visu laiku bijām. Atkal viss bija jāsāk no gala. Tomēr šoreiz mums vismaz bija naudiņa, ar ko uzsākt dzīvi,” saka Inta.
Inta Sedleniece (dzim. Veidiņa) (no kreisās) kopā ar māsu Irēnu pie Sibīrijas baltajiem bērziem.
Intai lielu pārsteigumu Sibīrijā kādā vārdadienā sagādāja mīļā gotiņa, kas bada laikā dāvāja divas telītes.
Nekā no agrākās pārticības vairs nebija. Viss bija atdots kolhozam.
“Tēvs to mirkli neizdzīvoja. Četrus gadus pavadīja cietumā, jo 1945.gadā viņu arestēja par to, ka bija aizsargs. Atņēma 37 hektārus zemes, tehniku. Palika viena gotiņa. Bija smagi laiki, un tiem pa vidu – cilvēki,” savas atmiņas uzsāk I. Sedleniece.
Bija 24.marta miglainais rīts. Intas māsa Irēna devās uz skolu, bet viņai lika atgriezties mājās. Krievu armijas pārstāvji deva 30 minūtes laika, lai Veidiņu ģimene (Intas dzimtais uzvārds) savāktu nepieciešamās mantas līdzņemšanai. Tomēr neviens no viņiem to nebija spējīgs darīt. Inta iekritusi savā gultiņā un raudājusi. Viņai toreiz bija 15 gadi.
“Mums pakaļ atbrauca iejūtīgs krievu virsnieks. Redzot to, ka mēs nekā neņemam līdzi, viņš ratos ielika zāģi un cirvi, no skapjiem izņēma siltās drēbes, traukus. Un noteica, ka nāksies dzīvot zemnīcās. Pateicoties viņam, mēs vēlāk varējām izdzīvot,” saka Inta. Toreiz līdzi paņemts tikai puskukulītis maizes. Mamma abrā bija iejaukusi mīklu. Tā arī palika neizcepta maize, tikko iesālīta cūkgaļa. Iedzīve un daļa dzīves.
Atstāj dzimteni, dziedot valsts himnu
Piecus kilometrus Intas ģimeni veda zirga pajūgā. Annā visus represētos salādēja vaļējā borta mašīnā un veda uz Gulbeni. Stacijā viņus gaidīja vilciens ar 63 vagoniem.
“Šausmīgāk būt vairs nevarēja. Visriņķī skanēja vaimanas, lija asaras. Sākās pazemojumu ceļš. 24.marta vakarā mūs salādēja vagonos. 25.martu visi pavadījām, iesprostoti lopu vagonos. Daudzi cilvēki nāca pie vagoniem, tomēr nevienu miliči nelaida,” atceras Inta. Tie bija tuvinieki, draugi un paziņas. 26.martā, saulītei austot, vilciens izbrauca no Gulbenes. Ne Inta, ne viņas vecāki nezināja, kur viņus ved un kāpēc.
Kad krievu virsnieks ieradās pakaļ Veidiņu ģimenei, mājās nebija Intas vecākās māsas, kura bija precējusies, un arī brāļa Modra, kas mācījās Alūksnes vidusskolā. Tomēr arī viņš ar augstu temperatūru un slims bija arestēts un nosūtīts uz Gulbenes staciju. Vēlāk viņi cits citu sastapa un Inta brālim noprasījusi: “Vai tu akordeonu paņēmi līdzi?”
“Kad braucām pāri Latvijas robežai, vagonos atskanēja valsts himna “Dievs, svētī Latviju!”. Vagons šalca no raudāšanas. Tās pašas dienas pievakarē, kad tikām jau Krievijas robežās, mums atļāva nokārtot dabiskās vajadzības turpat pie vilciena. Tas bija neizsakāms pazemojums. Vēlāk meitenes cita citu aizsedza ar lakatiem. Aiz pārdzīvojumiem ēst negribējās. Vēlāk vienreiz dienā visiem deva biezputru, zupu un maizes gabaliņu,” atminas Inta. Vilciens diezgan bieži apstājās un arestētie redzēja, kā uz nestuvēm aiznes tos, kas neizturēja. Lielākoties gados vecākus cilvēkus. Inta piemin, ka šiem cilvēkiem tā arī nekad kapu vietas nebūs.
Barakās starp utīm un cilvēku jūru
“Kādu laiku dzīvojām barakās. Trijos stāvos bija lāviņas, kur gulēt. Visriņķī bija koka sēta ar dzeloņdrātīm, sargi ar šautenēm. Divas nedēļas tur pavadījām. Deva prosas biezputru, aplietu ar saulespuķu eļļu, zupu, kas smirdēja, un sāļu maizes gabaliņu. Dzīvojām mitrumā un badā, kopā ar utīm. Tad pienāca diena, kad dažus izsauca stāties pie vārtiem, līdzi ņemot arī mantas. Tētis tikai toreiz noteica: “Nu, bērniņi, tagad ir pēdējā reize, kad esam kopā. Vairāk gaismu neredzēsim.”
Viņš domāja, ka mūs nošaus, tomēr mūs atkal salādēja vagonos tik cieši, ka, stāvot kājās, nevarēja pagriezties. Trūka gaisa, bet tā mēs ceļā pavadījām garu un mokošu nakti. No rīta, kad atvēra vagona durvis, atkal ieraudzīju skaistu, mirdzošu Sibīrijas sauli, svešus cilvēkus, kas bija ieradušies pakaļ mums iejūgtos buļļos. Laimes loze mums nebija kritusi. Mēs nokļuvām neizsakāmā nabadzībā. Mūsu kolhozā bija tikai divi zirgi, viens bullis un astoņas govis, kas bargajā ziemā stāvēja līdz ceļiem iebridušas sniegā, baltas nosarmojušas. Kūtis nebija,” atminas gulbeniete. Tad viņi nelielajā sādžā, kur bijušas astoņas mājas, ieraudzījuši savu nākamo mājvietu. Vietējie nākuši skatīties, jo nezināja, kas tie “latiši” tādi ir. Domāja, ka cilvēkēdāji.
“Mūsu būdiņu bija grūti nosaukt par māju, kaut gan sienas bija izbalsinātas un grīda – ar nazi balta nokasīta. Tētis toreiz visiem lika noģērbties kailiem un sadedzināja drēbes. Tās visas bija ar utīm. Ziemā būdiņu nevarēja piekurināt, sienas apsarmoja. Reiz man naktī pie sienas piesala mati. Ziemā bija mīnus 50 grādi. Mūsu vienīgais prieks bija labestīgi vietējie, arī 1933. gadā izsūtītie čuvaši, tatāri un krievi. Maizītes viņiem nebija, ar ko mūs pacienāt, bet nesa ciedru riekstus. Ja no novārdzinātajām gotiņām spēja izslaukt litru piena, tad puslitru atnesa mums. Tāds tādu saprata,” atzīst Inta.
Cilvēks spēj pielāgoties apstākļiem
Lai nenomirtu badā, Intas vecāki līdzi paņemtās mantas iemainīja pret kartupeļiem un pienu. Pirmajā vasarā sastādījuši kartupeļus un bijuši pārsteigti, kādi tie izauguši. Tik lieli kā kāļi. Tad nu arī to laiku izdzīvoja tikai ar kartupeļiem un pienu. Pēc pusotra gada mazās sādžas apvienoja. Tētis bija labs strādnieks un kļuva par fermas vadītāju. Nu varēja pāriet dzīvot uz citu sādžu, citu mājiņu. Lai arī naktīs nebija biezu segu, kurās ievīstīties, un bija tikai halātiņš, ar ko apsegties, no rīta nopurināja sarmu un varēja darīt darbus. Kad vajadzēja slaukt gotiņu, vispirms nācās atrušināt no sniega tesmeni.
“Reizēm domāju, kā mēs izdzīvojām. Krievu meitenes iemācīja ēst sulīgus, saldus augus, ogas. Māsa bija trauslāka un daudzas reizes viņa gulēja bezspēkā. Saucu mammu un teicu, ka māsiņa nomira. Tomēr viņas dzīvības spēks bija liels un viņa izturēja. Latvieši arī Sibīrijā nezaudēja darba sparu. Rudenī lietus ar sniegu nāca reizē un sala dēļ vairs nejuta ne rokas, ne kājas, drēbes bija pielipušas pie miesas, tomēr nevarēja atstāt darbu, jo bija jāizpilda noteiktās normas,” atzīst Inta.
Viņa atceras, kā latviešu meitenes gādājušas, lai gotiņas neilgā laikā pieņemtos spēkā un atkoptos – nespēkā saļimušās gotiņas tika nestas uz pļavām, bet vārdadienas rītā bada laikā Intas mīļotā gotiņa uzdāvāja divus teļus. Inta neaizmirsīs to, kāda skaista daba Sibīrijā bija vasarā. Arī to, kā piedzīvota pirmā mīlestība un balles, kurās latviešu meitenēm bijusi liela piekrišana, kaut gan nebija nekas lāgā ko mugurā un kājās vilkt.
1956.gadā radās iespēja atgriezties. Vecāki ļoti vēlējās atkal atgriezties mājās. Inta ar māsu vairs ne. “Vietējie raudāja, bija pie mums pieraduši, arī mēs pie viņiem. Jau bijām iedzīvojušies. Man jau bija 23 gadi, māsai – 21. Jaunība. Tomēr mēs novērtējām to, ko vecākiem nozīmē mājas, tādēļ vieni no pirmajiem atgriezāmies Latvijā. Kādas bija izjūtas dzirdēt dzimto valodu! Savās mājās uzreiz dzīvot netikām. Tikai tad, kad atgriezāmies, māsa, kas bija precējusies, uzzināja, kur mēs visu laiku bijām. Atkal viss bija jāsāk no gala. Tomēr šoreiz mums vismaz bija naudiņa, ar ko uzsākt dzīvi,” saka Inta.
