Ar bijušo gulbenieti Evu Birznieci, viņas vīru amerikāni Tomu Šmitu un sešus gadus veco dēlu Eduardu tikos laikā, kad starp Ameriku un Irāku valdošās domstarpības mēģināja risināt mierīgā, diplomātiskā ceļā.
Ar bijušo gulbenieti Evu Birznieci, viņas vīru amerikāni Tomu Šmitu un sešus gadus veco dēlu Eduardu tikos laikā, kad starp Ameriku un Irāku valdošās domstarpības mēģināja risināt mierīgā, diplomātiskā ceļā. Tādēļ ar viņiem toreiz runāju par mīlestību – pret darbu, dzimteni un vienam pret otru.
“Mani satrauc un biedē tas, kas pašreiz notiek Amerikā. Tas man laupa drosmi. Es esmu pret karu, bet es esmu izdarījis to, kas bija manos spēkos. Es esmu rakstījis elektroniskās vēstules uz Balto namu un lūdzis, lai attiecības noskaidrotu miera ceļā. Tagad amerikāņiem, kas dzīvo Latvijā (visi ir reģistrēti ASV vēstniecībā Rīgā), divās nedēļās reizi izsūta brīdinājumus, lai rūpējas par drošību. Mēs nevaram aizmirst to, ka neesam mājās un to, kas notiek Amerikā,” skaidro Toms.
Lepna, ka ir latviete
Nesen Eva divus mēnešus pavadīja Baltkrievijā (starptautiskā projektā Latvijas augstskolu pārstāvji palīdz attīstīties Baltkrievijas augstskolai). “Pirms desmit gadiem mēs bijām vienādi. Tādēļ es biju lepna, ka desmit neatkarības gados esam guvuši iespēju attīstīties. Man bija iespēja redzēt to, pie kā acis bija pieradušas padomju laikā. Tad es jutos lepna, ka esmu latviete, ka pirms vairākiem gadiem valsts izdarīja pareizo izvēli un grūtu darbu, un tagad varam pasniegt angļu valodas un biznesa lekcijas, par kurām pirms divpadsmit gadiem nebija ne nojausmas,” saka Eva.
Kad Toms vēl nebija atbraucis uz Latviju, pašsaprotami, ka viņam nebija objektīva viedokļa par dzīvi šeit. “Es domāju, ka latvieši dzīvo sliktāk. Ir amerikāņi, kas domā, ka Latvijā divpadsmit mēnešus ir sasalums. Bet viss ir citādāk. Agrāk Amerikā strādāju ar garīgi slimiem bezpajumtniekiem un droši varu teikt, ka te neesmu redzējis tik dziļu bezcerību un nabadzību kā tur,” saka Toms.
Arī Eva piebilst, ka Toms ir tolerants un nekad nav uzsvēris, ka Latvijā kaut kas būtu sliktāks nekā Amerikā. Kāds var būt snobs un pateikt, ka tie, kas viņam ir apkārt, ir atpalikuši un riebīgi, bet cilvēki dzīvo realitātē un tajā vienmēr var atrast kaut ko skaistu. Augstprātībai ir viegli padoties, bet man tas saistās ar aprobežotību,” secina Eva.
Rada labsajūtu sirdij
Eva Latvijas Universitātē absolvējusi Pedagoģijas fakultāti un ir angļu valodas filoloģe un skolotāja, ieguvusi maģistra grādu vides zinātnēs Ģeogrāfijas fakultātē un šogad – maģistra grādu moderno valodu fakultātē angļu filoloģijā. Viņas specializācija ir angļu un amerikāņu literatūra. “Tas bija tas, kas man patika. Literatūra, manuprāt, ir absolūta ekstra, ar to naudu nepelna, bet sirdi gan bagātina. Maģistra darba izstrādāšana man deva milzīgu gandarījumu. Kad vakaros gāju uz nodarbībām, sanāca tāds sieviešu bariņš, un mēs runājām par ārkārtīgi interesantām tēmām, piemēram, par Hemingveja literatūru, par mūsdienu feminisma literatūru. Tas bija sirdij,” saka Eva.
Viņa galvenokārt strādājusi izglītības jomā. Pirmā darbavieta bijusi Babītes vidusskolā. Viņa atzīst, ka toreiz bijusi par jaunu, lai strādātu skolā ar pusaudžiem. Tomēr arī turpmākās darbavietas bija saistītas ar izglītību, tikai pieaugušu cilvēku auditorijai, paralēli Eva bijusi arī tulks.
Daudz mīļas enerģijas
“1999. gadā aizbraucu uz Ameriku, biju ieguvusi Amerikas valdības stipendiju skolotāju tālākizglītošanai un Bufalo mācījos akadēmisko rakstību. Tā bija laba vasara. Guvu pieredzi, kas man tagad noder darbā Rīgas Biznesa institūtā. Man ir tāds darbs, kur es ieguldu enerģiju un tikpat daudz saņemu pretī,” piebilst Eva.
Bufalo pavadītais laiks bija skaists arī tādēļ, ka tur viņa iepazinās ar Tomu. Draudzene uzaicinājusi Evu uz ģimenes ballīti. Tur viņa satikusi Tomu, kam Eva jau pirmajā tikšanās reizē iepatikusies. Slepeni no drauga ieguvis Evas mobilā tālruņa numuru (amerikāņi rezervēti izpauž konfidenciālu informāciju). Toms atceras, ka saņēmis dūšu un Evai piezvanījis. “Pirmā tikšanās bija gluži nevainīga. Es nenojautu, ka Tomam patīku, un telefona zvans radīja negaidītu pārsteigumu,” atceroties smejas Eva.
Bufalo Eva pavadīja trīs mēnešus. Toms attiecību veidošanā ielika daudz pozitīvas un mīļas enerģijas. Arī pēc tam, kad Eva atgriezās Latvijā, katru dienu viņa saņēma vairākas vēstules, telefona zvanus. Pienākusi gadsimtu mija. Toms atbraucis ciemos. Iepazinies ar Evas ģimeni un dēliņu Eduardu. “Edžum (tā mājinieki sauc Eduardu) toreiz bija trīs gadi un, protams, viņš bija dzirdējis par Tomu. Toms Gulbenē ieradās dažas stundas pirms gadu mijas, un visi mājinieki sēdās pie svētku galda. Ko darīja Edžus? Viņš sāka runāt izdomātā valodā. Bērns saprata, ka Toms latviski nesaprot, tādēļ radoši veidoja neeksistējošu valodu. Tas bija smieklīgi un ļoti mīļi. Viņš darīja visu, kas bija viņa spēkos, lai sadraudzētos ar Tomu,” saka Eva. Edžus nu jau brīvi runā angļu valodā, bet Toms intensīvi mācās latviešu valodu.
Kad Eva ar Tomu nolēma uzsākt kopdzīvi, vieglāk Tomam bija pārcelties uz dzīvi Latvijā, nekā Evai doties uz Ameriku. Tā viņi 2001. gada vasarā Gulbenē svinējuši kāzas. Toreiz Evai kopā ar Edžu bijusi vēlēšanās paciemoties Amerikā. Toms jau iesniedza dokumentus vīzu kārtošanai. Uzbrukumā Pasaules tirdzniecības centram sadega arī visi iesniegtie dokumenti. “Emocionāli grūti bija domāt par apciemojumu, tādēļ to atlikām. Bet es ceru, ka mēs visi trīs aizbrauksim uz Ameriku. Edžus vēlas redzēt savu trešo vecmāmiņu. Un tā ir brīnišķīga motivācija, lai dotos ceļā,” domā Eva.
Pasaka paldies
“Man šķiet, ja latviešu vīrietis gatavotu vakariņas, daudziem rastos aizspriedums, ka viņš dara to, kas vīrietim nepiederas. Toms lieliski gatavo, un es to novērtēju. Man patīk, ka Toms mani neuzskata par mājkalpotāju. Es izkaru izmazgāto veļu uz auklas, un viņš man pasaka paldies. Cits to uzskatītu par manu sievietes pienākumu. Mēs abi daudz lasām, pārrunājam izlasīto. Mēs daudz runājam. Mums ir dažādas kultūras un izglītības pieredzes (Tomam pirmā izglītība ir bioķīmiķis), tāpēc sarunas ir interesantas. Nu, kaut vai par tautas medicīnas līdzekļiem. Mēs daudz ceļojam pa Latviju,” par ģimenes tradīcijām stāsta Eva.
Toms katru dienu iedomājas par mājām. Par Ameriku. Viņa mīļākie svētki ir Pateicības diena, un tos tagad svin arī Eva ar Edžu. Arī 4. jūliju – Amerikas neatkarības dienu svin Evas un Toma ģimenē.
Saprotas no pusvārda
Kas ir tas, lai Eva un Toms justos laimīgi? “Mazais Edžus,” atbild Toms. Eva piebilst, ka viņai labi liek justies Toma attieksme pret attiecībām. “No manis negaida supersievieti. Ir jāsaprot, ka mēs nekad simtprocentīgi nevarēsim piederēt otram cilvēkam. Mums katram ir savas intereses, no otra nevar prasīt visu un uzskatīt par savu īpašumu,” secina Eva.
Toms novērtē, ka viņam ar Evu vismaz viena darbvieta ir kopīga. Abi jūtas saprasti un novērtēti. Un tieši tad, kad saruna jau rit uz galu, es novērtēju to, cik labi viņi saprotas. No pusvārda, no acu skatiena.
