Pirms astoņiem mēnešiem septembrī Gulbenes ģimnāzijas 12.a klases skolnieks Edgars Safronovs devās uz Ķīnu, lai divus gadus mācītos Pasaules Apvienotās koledžas Honkongas filiālē.
Pirms astoņiem mēnešiem septembrī Gulbenes ģimnāzijas 12.a klases skolnieks Edgars Safronovs devās uz Ķīnu, lai divus gadus mācītos Pasaules Apvienotās koledžas Honkongas filiālē. Šādu iespēju Edgaram deva izcīnītā uzvara koledžas stipendiju konkursā, kur stipendiātu atlase notika trijās kārtās. Pirms došanās uz Honkongu Edgars atzina, ka ir gatavs jauniem piedzīvojumiem, pārdzīvojumiem un draugiem.
Tagad Edgars ir atgriezies mājās vasaras brīvdienās Gulbenē, lai augusta beigās atkal kravātu ceļasomas un lidotu uz Honkongu, kur vēl jāmācās gads. Kad mazliet bija pierimis atkalredzēšanās prieks ar vecākiem, brāli Aigaru, klasesbiedriem un draugiem, lūdzām Edgaru pastāstīt, kāds bijis citā pasaules malā pavadītais laiks.
“Pirms došanās uz Honkongu biju nedaudz satraukts, jo viss bija nezināms. Pirmajās nedēļās “izslimoju mājas slimību”, bet tā drīz pārgāja, jo vajadzēja iespējami ātrāk apgūt un uzzināt daudz jaunu lietu, tāpēc ilgām laika neatlika,” sarunas sākumā saka Edgars.
– Vai lidojums uz Honkongu tev bija pirmais? Kādas izjūtas nācās pārdzīvot?
– Lidoju pirmo reizi. Vispirms no Rīgas uz Londonu, kur līdz izlidošanai uz Honkongu vajadzēja gaidīt septiņas stundas. Tikai tad sāku domāt par to, kas mani sagaida jaunajā vietā, jo pirms tam biju lidojuma pārņemts. Lidojums no Londonas līdz Honkongai ilga 12 stundas. Kad Honkongas lidostā izkāpu no lidmašīnas, pirmā doma bija – cik te ir karsts, un ātri atbrīvojos no džempera un jakas. Milzīga lidosta, cilvēku pūļi, bet es viens pats – nezināmā vietā. Lidostā ieraudzīju stāvam tumšmatainu un šauracainu puisi, kurš rokās turēja plakātu ar uzrakstu “Edgars”. Sapratu, ka viņš sagaida mani. Vēlāk noskaidrojās, ka es ar viņu dzīvošu vienā istabā. Tad satiku vienu puisi no Lietuvas, kuru arī sagaidīja. Tālāk sekoja stundu ilgs brauciens ar autobusu līdz koledžai. Pa ceļam, vērojot apkārtni, nebeidzu brīnīties par arhitektūru, reklāmām un cilvēkiem, bet galvā bija viens vienīgs domu juceklis.
– Kāda bija pirmā sastapšanās ar koledžu, kurā, kā tu savulaik teici, mācās 45 procenti ķīniešu, bet pārējie ir jaunieši no dažādām pasaules valstīm?
– Koledžā nokļuvu pulksten deviņos vakarā, kad regulāri katru vakaru šajā laikā notiek audzēkņu reģistrācija. Biju apmulsis, jo, ieejot kopmītnēs, visi aplaudēja un apsveica. Kopmītnes veido četri bloki. Katrā blokā izvietoti apmēram 60 cilvēki. Pa blokiem notika arī reģistrācija. Pirmajā vakarā sev apkārt neko citu neredzēju, tikai smaidošas sejas. Visi nāca iepazīties un nosauca vārdu, bet biju tā noguris, ka no 20 vai 30 vārdiem otrā rītā spēju atcerēties tikai dažus. Arī vēlāk vārdi sagādāja problēmas, īpaši afrikāņu. Ķīniešiem lielākoties bija angļu vārdi, kam sekoja ķīnisks uzvārds. No Baltijas valstīm bijām divi – es no Latvijas un puisis no Lietuvas. Šovasar jāaizbrauc pie viņa ciemos. Sākumā man dažas dienas bija brīvas, tāpēc mazliet iepazinos ar koledžas apkārtni.
– Mācību priekšmetus tev vajadzēja apgūt angļu valodā. Vai tas nesagādāja grūtības?
– Man bija jāizvēlas seši mācību priekšmeti. Sākumā izvēlējos arī ķīniešu valodu, bet no tās apguves ātri atteicos, un gribēju mācīties franču valodu. Biju nokavējis vairāk nekā pusi semestra, tāpēc neturpināju mācīties arī franču valodu. Mācījos latviešu valodu, dabaszinības, vēsturi, ģeogrāfiju un obligātos priekšmetus – angļu valodu un matemātiku. Koledžā ir astoņu stundu mācību cikls, bet, apgūstot septiņus mācību priekšmetus, man bija brīvas tikai divas stundas. Vēlāk atpūtai atlika vairāk brīva laika. Mācības sākās pulksten 7.30. Stundu garums ir dažāds. Lielākā daļa – 60 minūtes. Vairākos mācību priekšmetos kontroldarbu vietā bija jāraksta esejas. Koledžā neviens nespiež mācīties. Tas jāapzinās pašam. Ja visapkārt skan tikai angļu valoda, nemanot arī pats sāku domāt angliski. Angļu valodā grūtāk bija apgūt Ķīnas vēsturi, jo tā man ir sveša.
Otrajā semestrī brīvas bija arī latviešu valodas stundas. To laikā pašam vajadzēja lasīt grāmatas un ar skolotājiem Latvijā sazināties ar elektroniskā pasta palīdzību vai arī sameklēt kādu, kas Honkongā prot latviešu valodu. Iepazinos ar latvieti, kas Honkongā dzīvo astoņus gadus. Viņš bija strādājis ar iepriekšējiem latviešu jauniešiem.
Mācību gada nobeigumā pārbaudījumiem bija paredzēta nedēļa un katru dienu notika rakstveida eksāmens. Sešos mācību priekšmetos, katrā saņemot maksimālos septiņus punktus, kopā bija iespējams iegūt 42. Ja punktu skaits ir zemāks par 24, tad audzēknis ir nesekmīgs. Man bija 34 punkti. Latviešu valodas eksāmenā man pašam visu vajadzēja ierakstīt kasetē, ko labošanai sūtīja uz Latviju. No malas izskatījos smieklīgs – viens pats sēžu un sarunājos ar sevi.
– Kā pavadīji brīvo laiku? Vai apmeklēji kultūras pasākumus un svinēji svētkus?
– Koledžā lielākie pasākumi ir astoņi kultūras vakari, veltīti, piemēram, Eiropas, Dienvidāzijas, Vidējo Austrumu un citām valstīm, kad šo valstu audzēkņi iepazīstina ar kultūru un tradīcijām, dziesmām, dejām, ēdieniem un visu, kas šīs valstis raksturo. Koledža šogad svinēja arī desmito pastāvēšanas jubileju. Tas bija grandiozs pasākums, kam gatavojās visa skola, radot savstarpēju tuvības sajūtu. Vienreizēji! Sākumā izjutu vientulību, bet tad sadraudzējos ar džekiem no citām valstīm. Kopā devāmies izbraukumos uz pludmalēm un apskatījām pilsētas.
Visskumjāk jutos Lieldienās. Ļoti gribējās būt mājās kopā ar vecākiem un draugiem. Arī Ziemassvētki šķita neparasti. Ārā – karsts, bet mēs svinam Ziemassvētkus. Dīvaina sajūta – kalendārā rakstīts decembris, bet nav sniega. Man tā pietrūka.
Koledžā bija jāstrādā pie dažādiem projektiem. Ar puišiem izstrādājam un iesniedzām projektu par palīdzības sniegšanu. To apstiprināja, un, lai to īstenotu, devāmies uz Taizemi, kur viesojāmies bāreņu namā. Izbaudījām arī Taizemes pludmaļu jaukumus. Pārliecinājos, ka cilvēki tur jūtas brīvāk un atraisītāk, nedomājot, ko par to sacīs citi. Ir arī draudzīgāki un izpalīdzīgāki. Mēs Latvijā šīs īpašības tikai mācāmies. Honkongieši lielā mērā ir saistīti ar Rietumu kultūru, bet ķīnieši ir noslēgtāki. Sākumā man viņi visi šķita vienādi, vēlāk pamanīju arī arējas atšķirības.
– Vasara paies ātri, vai gribēsi atgriezties Honkongā? Jautājums zināmā mērā ir saistīts ar straujo Āzijas pneimonijas izplatību. Kādas bija tavas izjūtas uzzinot par šo saslimšanu?
– Noteikti atgriezīšos, jo būs interesanti atkal satikt draugus un iepazīties ar jauniem koledžas biedriem. Kad Honkongā atklāja SARS saslimšanas gadījumus, arī koledžā sākumā valdīja satraukums. Vienubrīd jau marta beigās visus gribēja sūtīt uz mājām, bet tad pārdomāja. Mums regulāri izdalīja aizsargmaskas. To man sakrājies daudz un dažas pat atvedu uz Latviju. Ar dezinficējošu šķīdumu mazgāja Honkongas ielas, vienmēr un visur vajadzēja mazgāt rokas un ievērot maksimālu tīrību. Arī man sākumā bija baiļu sajūta, bet, dzīvojot uz vietas un nedomājot nemitīgi par to, tā pāriet. Manuprāt, labi vien ir, ka sacēla trauksmi. Pirms braukšanas uz Latviju vairāku dienu ilgas pārbaudes man neveica. Tikai lika izmērīt temperatūru un palaida.
– Dzīves līmenis un naudas vērtība. Tu izjuti atšķirības? Vai nobaudīji arī ķīniešu nacionālos ēdienus, par kuriem labi izsakās daudzi, kas tos baudījuši?
– Koledžas audzēkņiem maksā kabatas naudu, kas, pārrēķinot latos, ir apmēram 100 lati. Ar to var iztikt. Honkongā preču cenas atšķiras. Piemēram, elektropreces ir lētas, bet cigaretes un restorāni – dārgi. Pie ķīniešu ēdieniem ir jāpierod. Neko īpaši eksotisku, izņemot čūsku, neesmu nogaršojis. Man negaršoja. Bija iespēja nobaudīt suņa gaļu, bet es to nespēju ieēst, tāpat arī žāvētus sienāžus. Pārliecinājos, ka ļoti negaršīgs ir rīsu vīns, kam ir 37 grādi. Viens no tiem garšoja pēc odekolona, bet otram bija nenosakāmi pretīga garša. Reizēm kopā ar austrumeiropiešiem gatavojām katrs savu ēdienu. Es protu cept tikai pankūkas. Ar tām arī cienāju pārējos. Arī Ziemassvētkos mēs, vairāki puiši, sanācām kopā, dziedājām Ziemassvētku dziesmas. Ķīniešu Jaungadā biju viesos pie skolasbiedra, kur vajadzēja ēst viņu nacionālo svētku ēdienu.
* * *
Katrai tautai ir kaut kas skaists un savdabīgs, tāpēc Edgars pieņem dzīvi tādu, kāda tā ir. Tālienē viņš klusībā ilgojas pēc mājām, bet mājās domā par svešajā zemē atstātajiem draugiem, no kuriem daļu varbūt nekad vairs nesatiks. Pēc koledžas beigšanas Edgars cer iestāties kādā no ārzemju augstskolām, tāpēc ir pilns apņēmības “saraut” mācībās. Ja cerētais neīstenosies, viņš labprāt studēs Latvijā.
“Šos gadus es nemācos fiziku un ķīmiju, tāpēc zinātnieks no manis laikam neiznāks. Būs jādod priekšroka humanitārajai jomai,” saka Edgars. Pavisam drīz būs izlaidums viņa klasesbiedriem Gulbenes ģimnāzijā. Nezinu, kādas izjūtas tobrīd valdīs Edgara dvēselē, bet esmu pārliecināta, ka viņš būs savējais starp savējiem, vienmēr gaidīts un ar prieku satikts. Arī pēc gadiem.
