Lieldienu gaidās ielūkojos Gulbenes katoļu baznīcā un redzēju tur ko neparastu. Altāra tuvumā bija izvietotas bērnu rotaļlietas – dažādas mīkstās mantiņas, arī pa kādai lellei Bārbijai. Draudzē man paskaidroja, ka bērni savas mīļākās spēļlietas bija atnesuši uz dievnamu, lai Jēzus Kristus nebūtu viens ciešanu laikā līdz viņa augšāmcelšanās brīdim. Pēc Lieldienu dievkalpojuma bērni savas rotaļlietas varēšot atkal nest mājās. Tā rosinājis un solījis priesteris Andžejs Stoklosa. Biju saviļņota līdz asarām. Baznīcā bērniem tik dabiskā veidā māca žēlsirdību! Pēc dalības krustaceļā pagājušajā nedēļā prātā ienāca doma – mēs taču gājām visi kopā un tas bija kaut kas daudz vairāk par pakalpojuma pirkšanu, jo nav iespējams samaksāt par cilvēku kopības sajūtu un Dieva žēlastību, uz kuru cer ikviens no mums. Tikai nevajag domāt, ka, palīdzot kādam nest viņa krustu, mēs kļūstam par Dieva izredzētajiem, piekodināja luterāņu mācītājs Ilgvars Matīss. Vairums, arī es, saņēmām savu garīgo maizi un devāmies projām. Vai aizdomājāmies, ka mums arī aiz baznīcas vārtiem katram ir jānes ne tikai savs krusts, bet kaut mazliet jāpalīdz arī citiem? Žēlsirdības jēdziens ir kaut kas tik nemateriāls, ka laicīgajā sabiedrībā ir deformējies. Žēlošana mums saistās ar kaut ko slimu vai neveiksmīgu, nožēlojamu. Bet Rūdolfam Blaumanim viņa daiļdarbos vārds “žēlot” ir bijis sinonīms vārdam “mīļot” jeb, mūsdienu valodā runājot, mīlēt.
