Kauns atzīties. Man ir uzmetusies pumpa vienā vietā. Nesmuka. Un sāp! Turas jau nedēļu. Neviens manu pumpu nav redzējis. Tikai es pats. Bet, kad eju pa ielu, man ir tāda sajūta, ka visi atskatās! Ar sievu visu nedēļu man nav bijis, paši ziniet, kā. Iedomājieties, šī mani mīļi mudina: “Antošiņ, piesēdi!” Nepagūstu pat lāgā pieglausties, kad jālec kājās kā no adatas dūriena. Mokas, ne dzīve! Nolemju, ka tā vairs turpināties nevar. Varbūt man ir vajadzīga operācija! Dodos pie ķirurga. Šis mani apskata un sāk uzdot visādus jautājumus. Piemēram, vai es Lieldienās gadījumā neesot olas krūmos slēpis. “No kā?” esmu samulsis. Dakteris tincina tālāk, vai es pēdējā laikā neesot kādu svešu kaķenīti klēpī pasildījis. “Man pašam sava ir mājās!” es atcērtu, bet tad piekrītoši māju. Kā tad! Biju tak kaimiņu Murci paijājis. Baltsvārcis ievelk elpu, nosmīn un saka: “Nu principā viss ir skaidrs. Viņa, vecīt, ir tevī ieķērusies.” To dzirdot, plikšķinu acis. Dakteris jau smaida pa visu ģīmi: “Gribi, es tev pateikšu tās dāmas vārdu? Viņu sauc Acari! Tas izklausās pēc musulmaņu sievietes burkā, vai ne? Tāda kā viņa nekad vīrietim nepieskaras zemāk par ceļgaliem un uz sejas augstāk par žokļiem.” Mī un žē! Protams, esmu bijis sakaros ne tikai ar sievu. Arī pie kandžas burkas. Toreiz vēl nodomāju – neko nesaprotu, ko šī runā. Vai tiešām… aplaidusi, piebarojusi, nolādējusi, jo nevedu līdzi uz savu dzīvokli? “Palīdzēt tev nevaru,” man paziņo ķirurgs. Zeme, atveries! Bet tad atklājas – Acari latīniski ir ērce. Kašķis. Nav mirstamā vaina. Būs jāiet uz pirti pērties.
