Saulcerīte Indričeva, valsts iestādes darbiniece
Uzskatu, ka dzīvē joku nekad nevar būt par daudz. Īpaši jau 1.aprīlī, kas tiek uzskatīta par joku dienu. Arī es esmu piedzīvojusi izjokošanu. Nevienu konkrētu gadījumu gan nevaru atcerēties. Droši vien izjokošana ir bijusi pārdomāta un cilvēku neaizskaroša, tāpēc par to neesmu ne pārlieku priecājusies, ne arī pārlieku sadusmojusies. Īpaši skolas gados un jaunībā mēdzām jokoties uz nebēdu. Tā jau uzskata, ka 1.aprīlī cilvēks ir jāizjoko, jo tad turpmāk viņam dzīvē veicas. Ja cilvēks cilvēku izjoko vai arī pats ļaujas sevis izjokošanai, tas nozīmē, ka viņš ir pietiekami naivs, spēj visu uztvert pareizi, nav ne aizdomīgs, ne ļaunatminīgs. Manuprāt, izjokošana pieder tikai pie lietas. Turklāt 1.aprīlis ir tikai viena diena gadā. Izjokošanu vajag uztvert veselīgi bez kaut kādām slepenām sazvērestībām. Arī pati mēdzu šajā dienā kādu izjokot, bet par to, kā es to darīšu, iepriekš nekad nedomāju. Tas notiek spontāni. Nekad nemēģinu atcerēties cilvēkus, kuri mani ir izjokojuši iepriekšējā gadā, un tagad es viņiem atdarīšu ar to pašu. Man patīk joki, tikai tie nevar būt cilvēku aizskaroši. Tiem ir jābūt gaumīgiem. Lai cilvēki jokojas!
Ilgonis Mincāns, dzelzceļnieks
1.aprīlī noteikti vajag kādu izjokot. Atceros, ka lielākais joks, ko piedzīvoju, man bija bērnībā. Tolaik, šķiet, mācījos sestajā vai septītajā klasē. Skolā biju diezgan ātrs puika. Nolēmām, ka 1.aprīlī izjokosim klases audzinātāju. Tolaik skolai vēl bija vecie logi. Klase atradās skolas pirmajā stāvā. Ar izturīgu diegu no ārpuses stingri atsējām logu. Kad klases audzinātāja ienāca klasē un, ieraudzījusi logu, jautāja, kas ar to noticis, teicām, ka to izsitām. Kurš vainīgais? Protams, ka Ilgonis. Bija man lielas problēmas, skandāls, bet pēc tam skolotāja man ļoti atvainojās par to, ka mēs viņu izjokojām. Pieaugušajiem jau ir savi joki, kas mēdz būt arī parupji. Ir bijis tā, ka 1.aprīlī cilvēki iet pirtī. Tad gan vīri mēdz cits citu izjokot, ieliekot somā priekšmetus, kas konkrētajam cilvēkam nemaz nepieder. Godīgi sakot, man patīk šajā dienā izjokot citus. Arī es pats saprotu jokus. Uzskatu, ka cilvēks, kurš tos nesaprot, nav īsti vesels. Esmu pārliecinājies, ka joki parasti mēdz rasties ļoti spontāni, iepriekš tos neplānojot. Ir piemērota situācija un joks gatavs. Kad ilgi domā par izjokošanu, tad parasti tā neizdodas. Arī mājās mēdzu 1.aprīlī izjokot dzīvesbiedri. Viņa uz mani ļaunu prātu netur, bet atdarīt ar to pašu mīl.
Raitis Apalups, pensionārs
Kāpēc gan lai 1.aprīlī atturētos no izjokošanas vai arī pats ļautos tam? Es esmu ticis izjokots kopš bērnu dienām. Šad un tad to neesmu aizmirsis darīt arī pats. Tolaik izjokošana vairāk notika mājās un starp kaimiņiem. Skolā – mazāk. Tagad jaunieši ir daudz atraktīvāki nekā mēs – pēckara gadu bērni. Konkrēti vienu spilgtu gadījumu neatminos, bet galvenais, ka izjokošana nav bijusi saistīta ar kaut ko traģisku. Tā gan nedrīkstētu darīt, piemēram, sakot, ka deg māja, kāds gājis bojā vai tamlīdzīgi. Tas būtu nepiedodami. Joki nedrīkst būt arī otru aizskaroši. Dažreiz izjokošanai neesmu pakļāvies, tāpēc tā nav izdevusies. Dažkārt visam esmu arī noticējis. Tas ir jauki – pasmieties pašam par sevi, pasmieties par kādu citu un pasmieties visiem kopā. Pēdējā laikā izjokot gan vairs neatļaujos, bet jokoties vajag ar pilnu sparu.
