Dzīvoju blakus ugunsdzēsēju depo. Ikreiz, kad gar māju nobrauc glābēju mašīna ar zilajām bākugunīm un skaļo signālu, nodomāju – atkal kaut kur deg. Pavasarī it īpaši. Ne velti smej: latvieši – dziedātājtauta, kapusvētku svinētāji un kūlas dedzinātāji. Nelīdz ne ugunsdzēsēju amatpersonu brīdinājumi, ne “zaļo” vaimanas par to, ka Latvijas zemē drīz vējš svilpos tikai dažās smilgās, jo uguns būs iznīcinājusi floras un faunas daudzveidību. Arī bargie sodi neattur no kārdinājuma sausajā zālē iemest degošu sērkociņu. Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests ir tiesīgs fiziskās personas sodīt ar naudas sodu no 30 līdz 280 eiro, bet juridiskās – no 280 līdz 1400 eiro. Ugunsdzēsēji arī Lauku atbalsta dienestu informē par kūlas degšanas vietām, lai zemes īpašniekiem varētu samazināt ES platību maksājumus. Vai šo savdabīgo saimniekošanas veidu var atspēkot ar mītu, ka pēc kūlas dedzināšanas zeme kļūst vērtīgāka un auglīgāka? Varbūt šo dedzināšanas ārprātu varētu apturēt cietumsods? Tā esot slinkuma pazīme – nav nopļauta zāle. Deg kūla pilsētās, deg – laukos. Kāpēc? Nav kas to dara, neredz jēgu to darīt, nav līdzekļu, lai to darītu, tā ir vienkāršāk un ātrāk… Iemeslus vienmēr var atrast. Ja ieklausies skaitļos, kādi izskan informatīvajā telpā – mati slienas stāvus! Šogad jau reģistrēti 1217, iepriekšējā nedēļā vien Latvijā – 151 kūlas ugunsgrēks. Mūsu novadā katrās brīvdienās – vidēji desmit vietās! Un tā dienu no dienas, gadu no gada. Tas nekas, ka nepārtraukt tiek atgādināts – kūlas dedzināšana ir aizliegta! Vai kārdinājums dedzināt ir lielāks par saprātu?
