Man ļoti patīk pavasaris, jo tad cilvēki īpaši brīvdienās pārstāj runāt par politisko partiju kaislībām, starptautisko situāciju pasaulē, banku krīzēm un karadarbībām. Pavasarī cilvēki ļaujas auglīgām sarunām par dārza darbiem, izrāda savas zināšanas par konkrētām ābeļu, ķiršu un plūmju šķirnēm, interesējas, kā mūsu klimatiskajos apstākļos iedzīvosies persiki, skaidro, kad ir vispiemērotākais laiks zemeņu stādīšanai. Tie, kam jau lielāka pieredze dārza darbos, skolo iesācējus, kuriem šogad rokas prasīt prasās pēc zemes darbiem, piemēram, kā rīkoties, ja dārzs nav apstrādāts vairākus gadus. Pavasaris cilvēkos spēj modināt ne tikai sēšanas un stādīšanas vēlmi, bet arī drosmi, jo pie augļu koku vainagu veidošanas ķeras pat sievietes ar zāģi rokās, nebaidoties šūpoties ābeles vai bumbieres zaros. “Laikam jaunu siltumnīcu būvēsi?” kaimiņš uzsauc kaimiņam. Un sākas lietišķu vīru saruna par vietējās jaunās tropu mājas platumu, garumu un pārsegumu. Kamēr vīri runā par siltumnīcām, tikmēr sievas veic puķu dobju inventarizāciju, kas pārziemojis, kas iznīcis.
Stāvu dārza vidū, raugos debesīs, lai izsekotu putnu ceļus. Izrādās, ka tāda neesmu vienīgā. Un atkal temats sarunām par to, kurā dīķī atkal apmeties pīļu pāris, kurā būrī iedzīvojas strazdu ģimene, kā klājas vārnai, kas silda olas savā paviršajā žagaru ligzdā. Pavasaris liek apzināties, cik patiesībā esam bagāti! Cik varam būt laimīgi, ka mums ir savs dārzs un draudzīgs kaimiņš aiz sētas, ka varam klausīties putnu treļļos, nevis šāviņu dārdos.
