Aptaujājot 1000 Latvijas iedzīvotājus, šāds secinājums formulēts ikgadējā “Amigo” laimes indeksa mērījumā.
Zigrīda Gabrāne, skolotāja:
Tā ir taisnība! Dzīvē esam spiesti būt pragmatiski un nepaļauties uz emocijām. Mums ir draugu būšanas un nebūšanas. Mēs dzīvojam psiholoģiskā nospiestībā. Pati personīgi to esmu sapratusi, gadiem ejot. Jaunībā, šķiet, biju atvērtāka. Vēlāk sapratu – velti un nevajadzīgi. Pusmūžā kļuvu ļoti klusa un ieturēta. Esmu domājusi, kāpēc tā. Pārāk liela uzticēšanās nāk tikai par sliktu. Paklusēt, neizrādīt savus priekus un bēdas – to māca jau mūsu folklora un tas pieder pie labajiem tikumiem. Tas pieder pie latvietības gēna. Varbūt esam iekšēji trausli? Varbūt! Protams, tam ir savi vēsturiskie iemesli. Latvietis vienmēr ir juties apspiests, apdraudēts. Mēs nekad neesam varējuši būt vieni paši par sevi. Mēs vienmēr esam skatījušies uz vienu vai otru pusi, vai uz Rietumiem vai uz Austrumiem, uz turīgāko vai uz ietekmīgāko kaimiņu. Rezultāts ir tāds, kāds ir. Mēs neuzticamies ne svešajiem, ne savējiem. Ne velti saka, ka latvietim labākais saldais ēdiens ir otrs latvietis. Ja gribi, lai iecerētais izdotos, tas nav visiem jāstāsta. Šo seno patiesību der atcerēties. Vajag savu iekšējo enerģiju sargāt, neizšķiest. Tad labāk veicas.
Mūsu jaunā paaudze būs citāda un vairāk uzticēsies cilvēkiem. Ejot pasaulē, gribot negribot notiek saskarsmes kultūru mijiedarbība. Tur nav laika kašķēties, jo ir jāatrod sava vieta zem saules. Mūsu jauniešiem Eiropā neviens nejautā, no kādas valsts viņi ir, un pēc izcelsmes nevērtē viņu spējas. Tur tikai katrs pats ar savu darbu, uzņēmību, talantu pierāda, ko spēj vai nespēj.
Aivars Krūmiņš, strādā apsardzē
Viss liecina, ka Latvijā pārāk uzticēties citiem cilvēkiem nevaram, tomēr turpinām to darīt. It kā nedrīkstētu paļauties uz citu cilvēku, ja tam nav juridisku garantiju, bet darām to un bieži tiekam apšmaukti. Taču turpinām uzticēties no jauna! No savas dabas nekur neaizbēgsi! Ja reiz sakām kādam “jā”, tad atpakaļ savu godavārdu nevajadzētu ņemt. Latvietis no savām kļūdām negrib mācīties.
Raksturīgi, ka mēs paši, dzīvodami, kā dzīvojam, sevi no malas neredzam. Vajadzīgs vērtējums no malas. Par to esmu runājis ar savu māsu, kura jau sešus gadus dzīvo Norvēģijā. Viņai ir iespēja salīdzināt cilvēku saskarsmes stilu un savstarpējo uzticēšanos tur un šeit. Atšķirība ir liela. Norvēģijā būtu neiedomājamas krāpnieciskās situācijas, kādas Latvijā ir ikdienišķa parādība. Tur ārkārtīgi reti gadoties, kad savstarpējos darījumos vai norunās cilvēki, kā saka, apšmauc cits citu. Piemēram, Norvēģijā cilvēki paļaujas uz godavārdu, kad kādam iznomā mājokli. Tur mutiska noruna netiek pārkāpta. Latvijā mutiski dotam solījumam nav nekādu garantiju. Pie mums mierīgi šādā situācijā kāds būtu zaudētājs. Var jau būt, ka pie vainas ir zemais dzīves līmenis, naudas trūkums. Bet vai visu var mērīt tikai naudā?
